Saturday, March 31, 2007

Hotel Wartburg

Sitting in the hotel Wartburg after having a British breakfast. Conference was extremely enlightening and I met many interesting individuals. Shall reflect on the conference upon return back to Riga, but now I just wanted put down the lines in order to tell that everything is OK & in about an hour I shall start my tripp to Brussels. In the meantime there was a New Era party congress in Riga, and it seems that compromise has been reached:) So far so good and I shall drop more lines from Brussels.

VS

Thursday, March 29, 2007

To Stuttgart en route to Brussels

Finished lecturing this morning and it is a nice and sunny day outside National Louis University in Nowy Sasz. In Tallinn, finally, there is a coalition agreement signed between Reform, Pro Patria parties and Social Democrats. Latvian parliament has passed the security organizations law without initial amendments and basically returned to the status quo ante position where it started three months ago (what a waste of time and resources...).

I am sceptical here because I do not believe that Latvian electorate has learned anything from all this chummy deal making coalition behavior (at least what I learn from discussion forums). If I am going to be wrong and there will be a referendum outcome that will allow the president to act from her March 10th positions then I am ready to shave my head bold:)

Shall see how the coalition shall start working in Tallinn and who will be the Minister of Interior finally? My old acquitance Hannes Rumm declined this offer, but someone has to take it, so...:) Aye, aye, and one of the first announcements of the new coalition in Tallinn is about removal of the Bronze sculpture (popularly known as Aljosha) from the Center of Tallinn. Interesting whether there will be any reaction from Moscow at all after Konstantin Kossachov, the Head of the Foreign Affairs Committee of the Russian Duma announced that he agrees with Estonian government' s decision? Radicals would definitely be vocal, but they are vocal everywhere. The amount of Russian oil transported through Estonia has actually incresed reported Delfi latvian language version another day, thus, business is business:)

Tomorrow going by bus, plane and train to Stuttgart and shall write more already from Brussels. A bientot!

VS

Wednesday, March 28, 2007

Craving for Innocent Politics

Ilgas pēc nevainīgas politikas

Dr. Axel Reetz un Veiko Spolītis, politologi

Latvijas iedzīvotāji ar tautu visbiežāk apzīmē noteiktā teritorijā dzīvojošu kopību nevis indivīdu kopu. Diskusiju kopās un televīzijas debatēs bieži izskan peļošs Latvijas vērtējums (sak, kas tā par demokrātiju?), lai arī diskusija norit nevis par valsts sakārtu, bet par ikdienišķām sociālās politikas peripetijām. Šodienas Latvijas salīdzinoša labklājības pieauguma apstākļos tradicionāli palielinās plaisa starp cilvēku paredzējumiem un reālajām iespējām. Pēdējie notikumi liek domāt, ka šāda plaisa nevar mūžīgi paplašināties un kombinācijā ar atmiņām par padomju režīma apstākļos piedzīvoto Latvijas sabiedrībā sāk pamazām norisināties vācu sociologa Makša Vēbera (Max Weber) aprakstītā pāreja no tradicionālās uz racionāli-tiesisku autoritāti. Šajā rakstā autori centīsies apskatīt Latvijas politisko kultūru no salīdzinošās politikas viedokļa. Analizējot Latvijas sabiedrībā notiekošo, autori centīsies analizēt to, kā ar iedzīvotāju un politikas ekspertu palīdzību tiek turpināta sagrozītas realitātes atražošana Latvijas publiskajā telpā, un šādi rast ieskatu Latvijas pilsoniskās kultūras trūkumos.

Sabiedrības realitāte

Redzot iedzīvotāju starpā valdošo negatīvismu, rodas loģisks jautājums — kur rodas šāds varas nihilisms?[1] Vēl pirms neilga laika cilvēki devās uz barikādēm, lai, kaut pastalās, bet tomēr dzīvotu brīvā Latvijā. Šodienas Latvijā joprojām pastāv ilgas pēc PSRS laikā eksistējušās sabiedrības vienlīdzības. Šādi Latvijas sabiedrība, no vienas puses, noraida individuālistisko Rietumu liberālo demokrātiju, taču vienlaikus Latvijas patēriņa drudzis liecina par to, ka sabiedrība vēlas sasniegt Rietumeiropas līmeņa labklājību. Šādai divdomīgai situācijai labākais piemērs ir tie iedzīvotāju tūkstoši, kuri, balsojot ar kājām, ir aizplūduši peļņā uz Īriju un citām Eiropas Savienības valstīm.
Ilze Ostrovska uzskata, ka iedzīvotāji Atmodas laikā bija noskaņoti pieņemt demokrātiskas sabiedrības spēles noteikumus, lai nodrošinātu dzīvi neatkarīgā valstī.[2] 1990. gadu sākumā nacionālais jautājums bija tautas vairākumam svarīgāks nekā sociālie un ekonomiskie jautājumi, jo PSRS ekonomika vēl bija spējīga nodrošināt pamata pakalpojumus. Tomēr dzīves apstākļi strauji pasliktinājās uzreiz pēc neatkarības atgūšanas un, sabrūkot PSRS rūpniecības mantojumam, sekoja bezdarbs un salīdzinoša labklājības samazināšanās.
Totalitārisma apstākļos dzīvojošie cilvēki nepārzināja tirgus ekonomikas darbības pamatprincipus un reālo dzīvi Rietumos, līdz ar to tika izplatīta virkne mītu par ekonomiskā sabrukuma iemesliem un t.s. automātiskajiem labklājības iemesliem Rietumos. Dīters Zegerts (Dieter Segert) atzīmē, ka tikpat vienkārši kā padomju pilsoņi ticēja komunisma solījumiem, viņi sāka ticēt arī demokrātijas un tirgus ekonomikas brīnumiem.[3] Piemēram, 1998.gadā šī raksta autoriem neskaitāmas reizes bija jāskaidro Latvijas iedzīvotājiem, kurus bija pārsteigusi Helmūta Kola (Helmut Kohl) vēlēšanu sakāve un kuri pārsprieda Vācijas vēlētāju „nepateicību” apvienošanas kancleram, ka, gan viņš pavadīja 16 gadus pie varas, katrās vēlēšanās vismaz 45% no Vācijas pilsoņiem par viņu netika balsojuši.
Austrumeiropas cilvēku uzvedību joprojām ietekmē komunistiskās diktatūras pieredze, kad, pirmkārt, pasivitāte publiskajā sfērā tika izmantota kā aizsardzība un protests pret totalitāro iekārtu, un, otrkārt, neoficiālā problēmu risināšana jeb „čomu būšana” ļāva izvairīties no oficiālās birokrātijas līkločiem.[4] Padomju režīms, lai arī ne tik efektīvi kā Rietumos, tomēr bija apņēmies godīgi nodrošināt savus pilsoņus ar darbu, bezmaksas izglītību, medicīnisko aprūpi un dzīvesvietu. Tāpēc visas dzīves sfēras uzurpējusi totalitārā padomju valsts radīja cilvēkos ilūziju, ka valsts ir kā auklīte, kas rūpējas par cilvēku no dzimšanas līdz pat pēdējai stundiņai.
Padomju režīma inerces vadīti, iedzīvotāji šodienas ekonomiskā liberālisma apstākļos joprojām no valdības sagaida solījumu izpildi.[5] Nerēķinoties ar padomju ekonomiskās sistēmas neefektivitātes sekām, iedzīvotāji joprojām vēlas ātras atbildes uz ilgtermiņa problēmu risinājumiem. Neredzot vēlamo rezultātu, proti, tūlītēju vispārējas labklājības celšanos, iedzīvotāji vaino politisko eliti nemākulībā. Latvijas uz līdztiesību tendētie iedzīvotāji nespēj pieņemt nepārtraukto sabiedrības noslāņošanos. Daļai Latvijas sabiedrības ir psiholoģiski grūti apzināties, ka viņi ir atkrituši kalpa, strādnieka vai „biroja žurkas” kārtā, tātad, atgriezušies realitātē, no kurienes viņus bija mākslīgi izcēlusi PSRS režīma sludinātā ilūzija par visu darbaļaužu vienlīdzību. Tāpēc, neskatoties uz demokrātiskā režīma panākumiem, līdzīgi, kā Krilova fabulas lapsa, kura, redzot, ka nespēj sasniegt augsti augošās vīnogas, nosauca tās par rūgtām, iedzīvotāji atsvešinās no politikas. Gandrīz ceturtā daļa Latvijas vēlētāju[6] nespēj apzināties savu spēju varējumu tirgus ekonomikas apstākļos, veicina formālas politiskās kultūras fona atražošanu un kalpo par auglīgu augsni dažādajām „sazvērestības teorijām“.

Politiskā kultūra

Gebriels Almonds (Gabriel Almond) un Sidnijs Verba (Sydney Verba), raksturojot funkcionējošu mūsdienu Rietumu demokrātiju kā vienu no režīma raksturlielumiem, atzīmē iedzīvotāju vienošanos par demokrātiskiem spēles noteikumiem. Tāpēc par politisko kultūru tiek uzskatītas vēsturiski izveidojušās rakstītas un nerakstītas idejas un vērtības, kas ir par pamatu sabiedrības locekļu rīcībai.[7]
Latvijas demokrātiskās kultūras noteikumi turpina attīstīties un pagaidām pati demokrātiskā politika, kura arī Rietumos bieži neizraisa iedzīvotāju sajūsmu, savā būtībā netiek pilnībā izprasta. Latvijas iedzīvotāji, pēc inerces sekojot PSRS propagandai, bieži apzīmē Rietumu demokrātijas kā dekadentiskus režīmus. Tādēļ demokrātiskajam režīmam trūkst vispārīgas „leģitimācijas”, jo šodienas pārvaldes sistēma nespēj apmierināt visu iedzīvotāju vajadzības. Tas notiek galvenokārt tāpēc, ka zināšanas par pilsoņu tiesībām un pienākumiem demokrātijā ir nepilnīgas. Proti, šodienas demokrātiju lielākā nepilnība ir neefektīva cilvēku mērķu formulēšana uz kopēju rīcību.
No grieķu valodas nākušais jēdziens “demokrātija” (tautas valdīšana/līdzdalība) nav identiska tautas problēmu risināšanai ar elites lēmumu palīdzību. Parasti vēlētāju intereses nav viendabīgas, tāpēc arī, piemēram, „stiprā roka” nespētu ar burvju mājienu apvienot pretrunīgas cilvēku vajadzības ilgtermiņā. Rietumeiropas un Ziemeļamerikas zinātnieki jau Atmodas laikā pētot Baltijas valstu iedzīvotāju nostājas un demokrātisko izpratni konstatēja izpratnes trūkumu par daudzpartiju sistēmu, norādot, ka pēc pusgadsimtu piedzīvotas vienas partijas diktatūras iedzīvotāji nespēja atzīt vairāku partiju eksistences nepieciešamību.[8] Anatols Līvens (Anathol Lieven) pieminēja, ka arī opozīcijas loma un tās funkcijas Latvijā tika pārprastas.[9] Tāpēc nav pārsteigums, ka tauta joprojām uztver interešu aizstāvēšanu vai lobismu, kas Rietumeiropā tiek uzskatīta par normālu pārvaldes mehānisma daļu, par korupciju un, piemēram, Ilze Ostrovska un Pēteris Laķis savos pētījumos precīzi nedefinē korupcijas un lobisma atšķirības.
Trešās Atmodas laikā cilvēki privātās diskusijās bieži diskutēja par politiku. Arī Katrīna Matuša (Katrin Mattusch) 1990. gados secināja, ka šāda interese par politiku liecinātu par Latvijas iedzīvotāju spēju politiski pilnveidoties un tātad mācīties demokrātiska režīma spēles noteikumus.[10] Tomēr šodienas Latvijas pilsoņu līdzdalība ir zema. Pat šodienas lielākajām partijām ir salīdzinoši maz biedru, piemēram, LSDSP aptuveni 2500, TB/LNNK 2028, TP aptuveni 2000, bet JL tikai 1160 biedri.[11] Tikmēr par Latviju mazākajā Igaunijā Centra Partija nesen uzņēma desmittūkstošo biedru. Ar savu pasivitāti iedzīvotāji atstāj atsevišķiem grupējumiem lielu rīcības laukumu politikas veidošanā un demokrātisko masu loģiku aizvieto ietekmes loģika.[12] Latvijas partiju sistēmu raksturo partijas bez saites ar sabiedrības vairākumu, pirmkārt, biedru mazā skaita dēļ un, otrkārt, dēļ viņu koncentrēšanās Rīgā. Daudzām partijām trūkst savas pārstāvniecības mazpilsētās.[13] Tāpēc nav brīnums, ka politikas eksperti konstatē partijās oligarhisku struktūru un tādējādi šīs partijas paliek par „savdabīgu un latentu lobisma institūciju“, kas, loģiski, veicina korupciju. [14]
Ierindas cilvēku ikdiena nerod šai situācijai tūlītēju risinājumu, jo vairākums ir aizņemts ar labklājības vairošanu, tāpēc tie nav ieinteresēti dalībā arodbiedrībās, NVO un cita veida pilsoniskā līdzdalībā.[15] Pilsoniska līdzdalība ir laikietilpīga, un ir taču daudzkārt vienkāršāk kritizēt varas turētājus neizdarībās! Ar šādu „mēs pret viņiem” mentalitāti ierindas cilvēki norobežojas no politiskās elites, uzskata, ka varu pārstāv korumpēti politiķi, un Latviju var glābt pareizais vadonis.[16] SKDS aptaujā 26,2% Latvijas iedzīvotāju pilnīgi atbalsta stingra līdera nepieciešamību un 28,1% tam drīzāk piekrīt. Neizlēmušo skaits ir tikai 8% no respondentiem. Šādi kļūst skaidrs, ka demokrātija kā valsts iekārta vairāk nekā pusei iedzīvotāju pagaidām nešķiet vislabākā, un pēc inerces ir parocīgi turpināt Ulmaņa režīma mitoloģizēšanu. Aivars Tabūns uzskata, ka ir izveidojusies demokrātiska režīma pastāvēšanai draudīga situācija, kad, trūkstot politiskās sistēmas leģitimitātei, tradicionālajai apātijai pievienojas latenta vai arī atklāta piekrišana autoritārismam.[17]

Salīdzinošā politika

Katrā valstī vēsturiskie notikumi iespaido politisko kultūru un partiju politisko sistēmu. Pēc 1920. gada satversmes atjaunošanas 1991. gadā Latvijas politisko interpretāciju laiks beidzās un aizsākās politiskās nostabilizēšanās laiks. Latvijas prezidentam ir Satversmē noteiktas tiesības nosaukt premjerministra kandidātu. Mācoties no 1930. gadu autoritārisma pieredzes Latvija ir parlamentāra republika un prezidentam pieder vairāk reprezentatīvas funkcijas, līdzīgi kā tas ir Vācijā, Itālijā vai Ungārijā. Latvijā parlamentam konstitucionāli ir noteikta augsta demokrātiskā leģitimitāte, jo, atšķirībā no prezidenta, Saeima ir ievēlēta tiešās vēlēšanās. Premjera nosaukšanas tiesības ir formālas, jo prezidents nevar ignorēt partiju vienošanos par iespējamo koalīciju un parlamenta vairākumu. Piemēram, Vācijas prezidentam pamatlikums līdzīgas tiesības neparedz. Protams, var diskutēt par tiešajām prezidenta vēlēšanām līdzīgi kā tas ir kaimiņu Lietuvā. Bet tikpat labi var diskutēt par to, kāpēc, atšķirībā no Vācijas pamatlikuma, Latvijas Satversme pieļauj neievēlēta kandidāta nosaukšanu premjera amatam, kā tas notika ar Andri Šķēli 1995.gadā.
Rietumeiropā pēc Otrā pasaules kara vēlētājos ir izveidojusies sapratne, ka politika ir pozitīva cīņa par interešu īstenošanu plurālistiskā sabiedrībā. Latvijas politiskajā diskusijā ir tieši pretēji — iedzīvotāju viedoklis par politiku tiek reducēts uz negatīvajiem aspektiem kā cīņu par ietekmes sfērām un varu, šādi pārmetot politikai tās būtību, veicinot atsvešinātību un neuzticību politiskajai elitei.[18] Piemēram, Linda Curika pārmet politikai tās būtību, apgalvojot: “ja partija grib iekļūt koalīcijā, tai jāmāk izmantot, šķiet, vienīgais, bet tik efektīvais ierocis — šantāža“. L.Curika turpina: „Bieži vien prezidentam jāgaida ilgstošs laika periods, kamēr partijas nodarbojas ar savstarpēju šantāžu, tikai pēc tam, kad partijas vienojas savā starpā par valdības vadītāju, prezidente sāk tikties arī ar citiem kandidātiem, lai gan jau sākotnēji ir skaidrs, ka izvēle kritīs par labu pirmajam. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka prezidenta izvēle jāpamato ar parlamenta izvēli, jo tieši Saeimas balsojumā parādās atbalsts kabineta sastāvam.”[19] Lai gan autore ar pēdējo teikumu atzīst Satversmē noteikto Saeimas primārumu, viņa neatsaucas uz politikas teorētiķiem, kuri būtu nosaukuši partiju savstarpējās cīņas par varu, proti, prasības, sarunas un kompromisus par šantāžu.
Ja uz sarunām ar prezidentu nāk savā starpā jau vienojušies politiskie spēki, tad tas liecina par stabilitāti. Latvijas vēsturē mēs varējām novērot, ka situācijā, kad partijas nebija nonākušas līdz kompromisam, arī Guntim Ulmanim neveicās ar Andreja Krastiņa, Māra Grīnblata un Ziedoņa Čevera nosaukšanu par premjera kandidātu. Iepriekš nosaukto politiķu partijas nebija ieguvušas skaidru parlamentāru vairākumu. Šādi turpinot L.Curikas domu gājienu par šantāžu, Latvijas prezidentam būtu tiesības ignorēt tiesiski notikušās vēlēšanās vairākumu ieguvušas partijas pārstāvi, jo tas būtu politiskās kaulēšanās procesā aiz prezidenta muguras izdarījis spiedienu uz prezidenta izvēli. Latvijā vienīgais suverēns ir tauta un ar vēlēšanu palīdzību leģitīmā vara parlamentārā republikā pieder Saeimai. Tādēļ prezidents ir spiests nosaukt vairākumu ieguvušās partijas vai vairākuma koalīcijas piedāvāto kandidātu, jo pretējā gadījumā iestātos konstitucionālā krīze.
Šāda netradicionāla domāšana izpaužas arī citu Latvijas kolēģu rakstos. Piemēram, Gatis Puriņš un Uģis Šulcs, runājot par „latviešu imunitāti pret kreisumu”, atzīst, ka patiesībā nekāda reāla kreisa alternatīva netiek piedāvāta.[20] Abi autori necenšas uzdot jautājumu, kā tad rodas partijas, bet uzskata, ka partiju politiskā spektra veidošana ir politiskās elites pienākums. Politikas zinātne ir jauna, un, piemēram, 1950. gados Moriss Diveržē (Maurice Duverger), raksturojot politiskos partiju dibināšanu, rakstīja, ka politiskās partijas elite neveido ne tikai „no augšas uz apakšu”, bet tās rodas arī „no apakšas uz augšu”.[21] Izņemot TB/LNNK, nevienu citu partiju Latvijā par “no apakšas uz augšu” radītu nosaukt nevar. Runājot par Latvijas “no augšas uz apakšu” partijām mēs varam drīzāk runāt par domubiedru klubiem, kuru biedri ir galvenokārt funkcionāri, nevis ierindas pilsoņi.[22] Viss iepriekš minētais liecina par zemo pilsonisku aktivitāti Latvijā, kura periodiski atspoguļojas Eurobarometer pētījumos.
Latvijas politiskajai elitei nevar pārmest to, ka neeksistē vai netiek nodibināta visus iedzīvotājus apmierinoša politiska partija. Roberts Dāls[23] (Robert Dahl) un citi politikas zinātnieki atzīst, ka iedzīvotāju socializācija jeb iesaistīšana partijas darbā ir viena no partijas funkcijām, bet Latvijas elektorāta pasivitāte ļauj politiskajiem funkcionāriem reprezentēt šauru interešu loku. „Proti, politikas ganiem ir daudz vienkāršāk vest aiz sevis t.s. „aitu baru”, nevis savas tiesības un pienākumus zinošus pilsoņus.”[24]

Secinājumi

Pēc PSRS sabrukuma vairākums Austrumeiropas valstu tautu no pārmaiņām gaidīja dzīves līmeņa uzlabošanos un morāli atjaunotu sabiedrību un taisnīgumu. Šāda ideālistisku vēlmju nesaskaņa ar reālo dzīvi ir radījusi vairumā post-sociālisma sabiedrību vilšanos.[25] Latvijā pastāv auglīga augsne tiesiskam un morālam nihilismam, kurš paredzamā nākotnē varētu draudēt ar to, ka autoritārismā ieaudzinātās pretenzijas pret politisko dzīvi sajauksies ar vispārēji valdošo frustrāciju par demokratizāciju elites līmenī. [26] Aivara un Ausmas Tabūnu aprakstītā frustrācija elites līmenī ir tieši tas, ko mēs visi kopā šodien piedzīvojam.
Gan ierindas pilsoņi, gan politiskā elite ir pārdzīvojuši padomju režīmu, un jaunās paaudzes ienākšana politiskajā elitē nav masveidīga. Iedzīvotāju vairumam ir viegli pieprasīt tūlītēju labklājību, aizmirstot, ka šīm summām būs jānāk no nodokļu maksātāju kabatām. Pateicoties tam, ka Latvijā nav iedibināta obligāta privātpersonu nodokļu un mantiskā stāvokļa deklarēšanas sistēma, valsts iespējamie ieņēmumi ir necaurskatāmi un saglabājas salīdzinoši zemi.
Šodienas emocionāli sakāpinātajā situācijā der atgādināt, ka Jūrmalgeita vai Lembergiāde Eiropas līmenī nav nekas unikāls, jo korupcija pastāv arī citās pasaules valstīs. Šeit lieti der Itālijas piemērs, kur gadiem ilgi nav bijušas šaubas par saistību starp organizēto noziedzību un politisko eliti, kas formāli beidzās 1992.g. pēc akcijas “mani pulite” (tīras rokas). Arī pēc šīs akcijas vēlētāju vairākums atkārtoti ievēlēja Silvio Berluskoni par premjerministru, kurš varu nemitīgi izmantoja savām vajadzībām. Latvija ir maza valsts, kurā viens otru pazīst no skolas gadiem, un tāpēc Latvijas politiskie skandāli šķiet daudz uzkrītošāki. Tomēr tas nenozīmē, ka šodienas notiekošā kontekstā Latvijas sabiedrībai vajadzētu līdzināties Itālijas piemēram, jo Latvijai daudz tuvāka ir līdztiesiskā/egalitārā Skandināvijas kultūra.
Pateicoties iedzīvotāju pasivitātei pagaidām Latvijā valda demokrātija bez demokrātiskās kultūras.[27] Latvijas demokrātiskais režīms ir formāls, lai arī pēc neatkarības atjaunošanas būs pagājuši teju 18 gadi. Kad palielināsies Latvijas iedzīvotāju līdzdalība sabiedrības pašpārvaldē, un kad tie samierināsies ar to, ka politika nav absolūti ētiska, un nevar nemaz tāda būt nedz pārstāvnieciskas demokrātijas, nedz arī cita režīma apstākļos? Atbildot uz šo jautājumu, varam teikt tikvien, ka Latvijas politiskā līdzdalība pakāpeniski pieaugs un politiskā kultūra pilnveidosies tikai tad, kad iedzīvotāji paši to vēlēsies ikdienā, nevis reizi četrgadē. Šodienas notikumu kontekstā Latvijas tradicionālā tauta ir pamodināta no pašapmierinātības miega. Lembergiāde ir aizsākusi pāreju no Makša Vēbera aprakstītā tradicionālā un tiesiski – racionālo autoritāti Latvijas sabiedrībā.[28] Tāpēc nedz prezidents, nedz arī izmaiņas Saeimas sastāvā tautai tūlītējus brīnumus nenesīs bez pilsoņu apzināšanās par savu sociālo stāvokli, tiesībām un pienākumiem. Kritiska pašnovērtējuma rezultātā Latvijas tautai ir visi priekšnoteikumi pakāpeniski kļūt par individuālu un atbildīgu pilsoņu kopumu, nevis amorfu masu, kura pastāvīgi atstāj savas pilnvaras pārstāvju rokās, cerot, ka tie viņu pienākumus "sakārtos".
________________________
[1] Šo jēdzienu izmanto, piemēram, I.Ostrovska un A.Tabuns raksturojot iedzīvotāju attieksmi. Ostrovska, Ilze / Odīte, Liene / Zītars, Valdis / Āboltiņa, Signe / Strode, Ieva / Indāns, Andris / Brants, Māris / Vanaga, Sanita: 6. Saeimas vēlēšanas gaidot; in: Socioloģijas un politoloģijas žurnāls Nr.6, 06.1995, lpp.18; Tabuns, Aivars / Tabuna, Ausma: Estraged Europeans - Sociological investigation of Latvian society; in: Humanities and Social Sciences 1(22)/99, lpp.27
[2] Ilze Ostrovska: Nationalism and democracy: The choice without choice; in: Latvijas Universitātes Filozofijas un Socioloģijas institūts, Riga 2000, S.156 un Vēbers, Elmārs: Integrācija un etnopolitika, Riga 2000, lpp. 164 -184
[3] Dieter Segert: Aufstieg der (kommunistischen) Nachfolge-Parteien?; in: Wollmann, Helmut / Wiesenthal, Helmut / Bönker, Frank (Hrsg.): Transformationen sozialistischer Gesellschaften: Am Ende des Anfangs, Leviathan Sonderheft 15/1995, lpp.465
[4] Putniņa, Aivita: Strādāsim vai noalgosim Antiņu? Intervija http://www.politika.lv/index.php?id=7814, 11.09.2001 un Lemke, Jakob: Zwölf Jahre, zwölf Regierungen. Akteure, Ereignisse, Spezifika der litauischen Politik; in: Osteuropa 9/10/2002, lpp.1243
[5] Christian Boulanger: „Politische Kultur“ und „Zivilgesellschaft“ in der Transformationsforschung: Versuch einer Annäherung und Kritik; in: Berliner Osteuropa Info 13/99, lpp.16
[6] Nedēļu pirms 9. Saeimas vēlēšanām, piemēram, 20% vēlētāju vēl nezināja par ko viņi balsos
[7] Christian Fenner, Politische Kultur, in: Dieter Nohlen (ed.), Lexikon der Politik. Band 3: Die westlichen Länder. München: Beck 1992
[8] David Arter: Parties and democracy in the Post-Soviet republics: the case of Estonia, Aldershot Dartmouth 1996, lpp.205, 234
[9] Anatol Lieven: The Baltic revolution, New Haven und London 1994, lpp.265f.
[10] Katrin Mattusch: Demokratisierung im Baltikum? Frankfurt 1996
[11] Elmārs Barkāns: Partijas: spēcīgas organizācijas vai interešu klubi?, 12.06.2006, Žurnāls "Nedēļa"
[12] Widmaier, Ulrich / Gawrich, Andrea / Becker, Ute: Regierungssysteme Zentral- und Osteuropas, Opladen 1999
[13] Jānis Škapars: Jūrmalgeita un daudzpartiju problēma, Kultūras Diena 9.2.2007
[14] Broks, Jānis / Ozoliņš, Uldis / Ozolzīle, Gunārs / Tabuns, Aivars / Tīsenkopfs, Tālis: Demokrātijas stabilitāte. Latvijā: priekšnoteikumi un izredzes; in: Tabuns, Aivars (Idv.): Sabiedrības pārmaiņas Latvijā, Riga 1998, lpp.168
[15] Ostrovska, Ilze: The State and it’s civil society: Priorities in a period of transition; in: Humanities and Social Sciences 4(13)/96 1(14)/97, lpp.78
[16] Yves Mény: The people, the elites and the populist challange, Key note adress to the German political science association meeting, Bamberg October 1997, S.9 Tabuns, Aivars / Tabuna, Ausma: Estraged europeans - sociological investigation of Latvian society; in: Humanities and Social Sciences 1(22)/99, lpp.26ff.
[17] Meyer, Gerd: Die politischen Kulturen Ostmitteleuropas im Umbruch; in: Aus Politik und Zeitgeschichte, 10/1993, lpp.10
[18] Zepa, Brigita: Līdzdalība kā politiskās nācijas veidošanās nosacījums; in: Pilsoniskā apziņa, Riga 1998, lpp.234
[19] Curika, Linda: Koalīciju veidošanas labirinti, http://www.politika.lv/index.php?id=11905, 10.10.2006
[20] Gatis Puriņš / Uģis Šulcs: 9.Saeima: Labējā nestabilitāte, http://www.politika.lv/index.php?id=11917, 10.10.2006
[21] Duverger, Maurice: Die politischen Parteien, Tübingen 1959
[22] Aprakstīts topošajā Bertelsmann Transformation Index 2008
[23] Robert Dahl, Democracy and ist Critics, New Haven; Yale University Press, 1989, lpp. 15-20
[24] Axel Reetz / Veiko Spolītis:Vēlētājs Aizspogulijā, www.politika.lv , 3.10.2006
[25] Citāts vācu valodā: „Die Erwartungen richteten sich dabei auf eine Verbesserung der Wirtschaftslage, aber auch auf die Bildung demokratischer Verhältnisse, auf eine gerechte moralisch erneuerte Gesellschaft schlechthin. Heute herrscht in den postsozialistischen Staaten Osteuropas Ernüchterung vor.“ Juchler, Jakob: Der wirtschaftliche und politische Transformationsprozess Osteuropas in komparativer Perspektive, Zürich 03.2000, lpp.5
[26] Tabuns, Aivars / Tabuna, Ausma: Estraged europeans - sociological investigation of Latvian society; in: Humanities and Social Sciences 1(22)/99, S.26ff. Citāts vācu valodā: „Die erworbene Abneigung gegen die vorangegangene autoritäre Form der Politik mischt sich in bedenklicher Weise mit Frustration gegenüber den Resultaten einer Demokratisierung, die fast ausschließlich durch die Parteieliten getragen wird “ Segert, Dieter: Die Entwicklung der Parteienlandschaft im ostmitteleuropäischen Transformationsprozeß; in: Hans Süssmuth (Hrsg): Transformationsprozesse in den Staaten Ostmitteleuropas 1989-1995, lpp.108
[27] Citāts vācu valodā: „es herrscht Demokratie ohne demokratische Kultur.“ Wolff-Poweska, Anna: Politische Kultur in den postkommunistischen Gesellschaften; in: Weidenfeld, Werner (Hrsg.): Demokratie und Marktwirtschaft in Osteuropa. Strategien für Europa, Gütersloh 1995, lpp.49
[28] Max Weber, Basic Concepts of Sociology, Greenwood Press: London,1952, p. 25

Tuesday, March 27, 2007

Ratification coming after signing an agreement?

Border agreement between Latvia and Russia was signed in Moscow today. Another history page could be turned now, but Latvian constitutional crisis is still simmering. Thus, the effectiveness of the Latvian and Russian diplomacy now depends on the two collective bodies - the Russian Duma and the Latvian Saeima.

Economy is flourishing and perhaps one day we might even witness reopening of the Ventspils oleoduct, especially now, when the "Ventspils self-made duke" is in jail. There are signals about the Chinese officials being interested in using the Baltic ports, and Latvian government has ben rather instrumental in this. Even if I do not appreciate the way Mr Slesers publicly behaves it must be admitted that he is among the very few visionaries in the otherwise ossified Latvian political landscape. His plans are ambitious, and Air Baltic Inc. plan to rent Boing 757 for the long haul flight between Riga & Beijing merits his degree of ambition indeed:)

But to conclude today' s short entry what is a rough costs-benefits analysis for the Latvian public from the signed border agrement?

Pros:

- there is another border issue solved, thus adding to the sovereign credibility of a small state
- border agreement is signed prior the Rusian presidential race in 2008
- it will alleviate our EU&NATO partners in their negotation process with Russia
- it takes the emotionally ladden history discourse between two countries off the agenda
- it opens new opportunities to the Latvian businessman
- it allows to take the "Russian scare" topic off the agenda in Latvian mass media and focus on more urgent matters (from the long term sustainability of the Latvian state point of view) - education, economic competitiveness, local government and eradication of the causes of corruption
- overheated economy could allow the solidarity to flourish and enable other EU firms to really participate in the big infrastructure projects in Latvia

Cons:

- border aagreement was played by Latvians themselves out of their hands in 2005, thus border agreement was finally signed on Russian terms
- border agrement wont change raditionally negative Russian attitude about the Baltic States because it serves their domestic needs
- it does not solve the problem of passing through capacity of the border posts
- it would not improve the transport infrastructure immediately and overheated economy does only add to this problem

On the rough counting the result is 7:4 in favour of PROS. So be it, and lets see how the domestic situation shall evolve, and how knowledgable the Latvian elite shall be in utilizing these opportunities.

Latvian - Russian border treaty signed in Moscow

Latvia ja Venäjä allekirjoittavat rajasopimuksen vuosien kiistelyn jälkeen

Julkaistu: 0:53

Latvia ja Venäjä allekirjoittavat rajasopimuksen vuosien kiistelyn jälkeen


TALLINNA. Venäjän ja Latvian suhteet ottavat tänään tiistaina aimo harppauksen eteenpäin, kun pääministerit Mihail Fradkov ja Aigars Kalvitis tapaavat Moskovassa allekirjoittaakseen vihdoinkin maiden välisen rajasopimuksen. Latvian pääministeri vierailee Moskovassa kuudentoista vuoden tauon jälkeen.

"Rajasopimus on itsenäisen valtion symboli. Se mahdollistaa uuden ajan alun Neuvostoliiton jälkeen", sanoo kansainvälisen politiikan tutkija Veiko Spolitis Stradinšin yliopistosta Riiasta.

Suomessa ulkoministeri Erkki Tuomioja totesi tiedotteessaan Suomen olevan "erittäin tyytyväinen" sopimukseen. "Sopimus on tärkeä myös Euroopan unionille, koska kyseessä on osa EU:n ulkorajaa", Tuomioja lisäsi.

Kun Neuvostoliitto lakkasi virallisesti olemasta 15 vuotta sitten, kaikki kolme Baltian maata olivat jo itsenäistyneet ja neuvottelut rajasopimuksista oli aloitettu.

Sopimustekstit valmistuivat kymmenen vuotta sitten, mutta vain Liettua onnistui saman tien allekirjoittamaan sopimuksen Venäjän kanssa. Poliittiset kiistat viivästyttivät allekirjoitusta Latvian ja Viron kanssa.

Venäjä kiinnostui rajasopimusten allekirjoittamisesta Latvian ja Viron kanssa uudelleen kaksi vuotta sitten, kun Euroopan unioni oli nimennyt sopimusten solmimisen yhdeksi edellytykseksi venäläisten viisumivapaudelle EU:n alueelle.

Ennen kaavailtua sopimusten allekirjoittamista Venäjä oli laatinut maiden välisiä suhteita koskevan julistuksen, joka oli tarkoitus liittää sopimukseen. Julistuksessa tulkittiin, ettei Neuvostoliitto ikinä miehittänyt Viroa ja Latviaa.

Latvia vastasi laatimalla sopimukseen oman liitteen. Siinä se edellytti Venäjän tunnustavan Neuvostoliiton miehittäneen Latvian. Tätä Venäjä ei sulattanut, ja allekirjoitus venyi taas kaksi vuotta.

Viron kanssa sopimuksen allekirjoittaminen muuttui entistä monimutkaisemmaksi.

Viro ja Venäjä allekirjoittivat rajasopimukset ilman liitetekstejä 2005.

Venäjä kuitenkin perui allekirjoituksensa sen jälkeen, kun Viron parlamentti oli ratifioinnin yhteydessä lisännyt rajasopimusta koskevan lain hyväksymistekstiin selitystekstin, jossa viitattiin vuoden 1920 rauhansopimukseen.

Uusissa rajasopimuksissa niin Viro kuin Latvia menettävät alueita Venäjälle verrattuna vuoden 1920 sopimukseen, koska Venäjä perustaa sopimukset neuvostoaikana 1945 määritetyille rajoille.

Tällä kertaa Latvian parlamentti on päättänyt jo etukäteen, ettei sopimustekstiin liitetä enää selityksiä. Juridisesti Latvia perustaa sopimuksensa liittymissopimukseensa EU:n kanssa. Silloin nykyisen Latvian rajat olivat voimassa, eikä viitettä Venäjän kanssa vuonna 1920 sovittuihin vanhoihin rajoihin enää tarvita.


Monday, March 26, 2007

Nowy Sacz - National Louis University

I am staying with Andris & Kinga here and thank you for providing me with all the facilities, including your KIA Andris:) In the meantime neither Andris nor Kinga are here, but its nice to see Patrik & Dotka. Students are stuents everywhere, and I still have a workload I must manage prior departing to Stuttgart conference.

Its hectic today and Helsingin Sanomat (HS) Baltic correspondent Ms Kaja Kunnas just called me from Tallinn to be updated on the Latvian-Russian border agreement. It is a funny global world, because she was inquired by HS correspondent from Moscow who is in Helsinki now. They called Kaja for Latvian update, and finally Kaja did not know that I shall be in Poland now:) Anyway, what a smaller and slower world we would live in without mobile telephony and www?!

Aye, aye, and Kalvitis is going to Moscow where he is probably meeting also president Putin after signing the border agreement with his Russian counterpart Mr Fradkow. The post-Soviet page of the Russian-Latvian relations is going to be turned, because from now on we might perhaps speak about the relations based not only on historic traumata of the Soviet occupation, but also on the relations between two sovereign entities who are mutually searching for the best modus vivendi.

It is spring time in Nowy Sasz and morning class (8. am) is demanding both for students and their lecturer:) Anyway, first impressions from Poland are that regardless of Royal twins (Jaroslaw & Lech Kaczynski) misshaps in foreign policy they are performing well domestically - corruption scandals are not as noisy as in Latvia, but the slack of Social Democrats' rule is cleaned. Crakow transport infrastructure is excellent and they have the train now leading from Karkow Glowny to the Balice airport, great!

Shall have more update prior leaving for Stuttgart & Brussels and now back to the workload:)

Friday, March 23, 2007

Back in Riga en route to Crakow

Arrived back to Riga yesterday and it is a true spring reigning in Latvia now. Thank you Mikko, Hanna & kids for hospitality, because that week was rich!

Back in university all seems fine and just three students arrived to consult their BA and course work progress. There was a letter from Mr. Atis Gunivaldis Bērtiņš (Kuldiga, PO BOX 88, LV3300) in my letterbox accusing me and my colleague Dr. Andris Spruds of being offensive to Latvian youth and opining our rector to expel us from the university. It sounds rather serious, but the poor old chum used rather extreme Latvian language (for example word debīls) and inadequate quoting but even then I responded diplomatically to Mr Bērtiņš:)

But why did I raise this issue at all? The fact that old chum writes a letter makes me happy because it shows that people in Latvia are not totally passive, and they are not afraid to express their worldviews. But in the meantime it shows how very much alive are totalitarian mores in the Latvian society. Instead of academic response in the mass media Mr Bērtiņš went straigth to the rector appealing to the part of the society who thinks like him, and having a strong opinion about the nature of regime in the 1930's. So be it, and also these are tasks of the university lecturer:)

In the meantime Latvian interregnum carries on and there was Latvian Radio correspondent asking my opinion, whether the possible referendum would show also the popular attitude about travails of present government, thus giving a legitimate reason to disperse Latvian parliament? Aye, aye, aye, I said, and in order to get to the popular referendum legitimate number of signatures must be collected. In the last elections to the 9th Saeima there were about 150 000 votes received by New Era (Jaunais Laix) party, and that is the same number needed for proclaiming popular referenda. My assumption is that this number of signatures in not enough and president Vīķe Freiberga is not going to ruin her credibility to announce referendum with such a shallow popular support. It would also look ridiculous if she would start agitating for the referendum because of her public stature.

The present governing coalition was flabergasted. But they have regrouped and most probably will show signs of strength already prior the Latvian-Russian border agreement signatory procedure in Moscow on May 27.

Alas, just received a message from my old mate from Geneva times Mr Gatis Ābele, and he followed the Jūrmalgate court session. Yes, Latvian folks, there are changes in the air and both Mr Milušs and former maire of Jūrmala were convicted and would serve their penalty for five years. The first BIG FISH have been convicted for corruption and it means that it gradually gives folks back the trust in the rule of law in Latvia!

OK, now it seems that there is a reason to celebrate and we are clubbing tonight with Andris! Tomorrow I am leaving for Crakow & it means that you will be updated about my feelings in Nowy Sazs. Cheerios!

Wednesday, March 21, 2007

Interregnum in Latvia

There is this strange waiting period in Latvia now, when one era has just ended and the second one is in making. Obviously folks feel frustrated, because stability is among things that any person wants in his/her life. However, in order to achieve stability there must be fundamental acceptance of the legal and democratic rules of the game. Also the laws that would prevent excesses of the particularist groups in Latvian society must be passed and those ones Latvian government has been producing abundantly lately:)

One thing flipped into my mind however, the way government and Saeima majority has acted. When I said INCREDIBLE yesterday I was surprised indeed:) But later in the evening watching the aftermath of Finnish elections it suddenly reminded me about events in Bosnia-Herzegovina. After Chris Patten left the post of UN high representative to German counterpart in Bosnia there have been numerous articles saying that Bosnian leaders actually like the UN high represnetatives, because they can always leave responsibility for him as high representative. Thus, Bosniak government is subservient and basically a stamp office for the UN proconsul now. Experts say that it is due to the traumata of the war, but I would argue that there is very much also of the Ottoman illiberal legacy.

In the same way I see events evolving in Latvia today. Whenever president of Latvia (concidered as person coming from the WEST) tightened the screws the government and parliament like dogs stood up on their paws. Common, where are your stamina and brains Latvian PM, ministers and parliamentary majority MP´s??? Do we have to deal with the Latvian national peculiarity, because 1819, 1861 Latvian peasantry was allowed by Russian Czar to leave the servitude, and Soviet regime that imprinted the role of subservience into every member of the Societ collective body, perhaps. Aye, we must talk also about the ethimological meaning of the latin word minister (ministere - to serve), and perhaps our PM and MP´s really reckon that they have to serve elite members either they be president or oligarchic groups, or they have forgottten that the highest sovereign according to Latvian constitution (Satversme) is the citizens of Latvia? In any case, now everything is in the hands of likeminded citizens - the outcome for the near future shall be decided by those who will be knowledgable and active!

Shall see how it all evolves, because nothing is clear yeat and European Union swill celebrate its 50th anniversary soon. Celebrations in Latvia would probably be timid, but the society also does not deserve them due to leaving too much power into hands of oligarchic families.

I have promised to many of you article with Dr. Axel Reetz today, but it should be published in www.politika.lv next week, thus you need additional amount of patience:) I am flying to Riga tomorrow in order to leave for Crakow on Saturday. See many of you soon!

Tuesday, March 20, 2007

Latvian currency not to be devalued - Governor of the Bank of Latvia

The governor of the Bank of Latvia (TBL) Ilmārs Rimševics does not have an easy schedule these days. His explanations about the actions of TBL are convincing. However, his comment on speculators caught with their fingers burned in 1995, 1998 and the consequent prediction that they would get burned also in 2007 sounds a bit bold to me.

If we compare not just the relative " soundness" of the Latvian macroeconomic situation in the middle 1990´s with the current account disbalance, inflation expectation embedded in folks minds and snowballing consumer credit boom today, then situation does not seem delightful. In addition, in the middle 1990´s Latvian government was still aspirant country to the Western club organizations, thus it followed stringent requirements of the Washigton consensus. As the bank governor rightly noted Latvian monetary authority is transferred to the European Central Bank (ECB) in Frankfurt, but why not to reintroduce the currency board again in order to have both fiscal and monetary tools in your hands? Is it not allowed by ECB or ECOFIN regulations? If governor says that Latvia cannot hope for the entry into Eurozone earlier than in 2012, then we still have 5 y. time, thus why not try have both fiscal & monetary tools in our hands and fix the problem of raging inflation?

In addition folks - today Latvian government passed the directive that starting from January 2008 the mandatory income and property declaration system shall be introduced, thus it´s official now (look into my Sunday´s entry)!! Huh, huh and I cant believe my eyes, because for the last half a year I was talking, writing and lecturing about the ombudsman institution and mandatory tax reporting system - and now within a week the governments has done all that, INCREDIBLE:)

Lunar spring is home

After spending a day in library I spent the rest of the afternoon with Victor Makarov. Victor is my coursemate from universitas helsingensis and accidentaly he is also from Latvia. We shared our ideas in Katajanokka Czech piwnice "Poseidon" yesterday, and it was a jovial evening indeed. Considering the fact that it was windy and cold in Helsingfors yesterday there was no better option than sitting inside BTW.

Today, however, there is a bright sunshine and spring has arrived to Helsinki officially - the spine of the winter is broken! Lets hope that the lunar spring would bring also some constructive consolidation among Latvian social groups as well. Just seeing the conspiracy theories sprouting from every corner in Latvian yellow media (mostly read NRA & Latvijas Avize) makes me laugh, but tell the bum that he/she is bum. Truth bites harshly, and who wants to be bitten by realization of his/her lack of knowledge...ha, ha, ha...

Sun is out and I am in the library, so far so good!

Monday, March 19, 2007

Nordic trend followed in Suomi/Finland

Finnish elections enveloped most seats for the incumbent prime minister Matti Vanhanen, but somehow surprisingly they most probably got new coalition partners - The Unity Party (Kokomuus). Burguois parties came out as clear winners and out of the 201 seats in the Finnish eduskunta 111 are now taken by Centre, Unity, Swedish People´s parties and Independent from Ahvenanmaa/Åland. Hypothetically also Christian democratic 5 seats could be added to the previously mentioned coalition, but coalition making is a tricky business and whilst usually winners tend to take all whilst respecting also junior partners, who really wants to mess with another small partner:)

Greens (Vihreät) received one of the best results in their history, and their result probably shows the growing importance of environmental issues in the European/World party political agenda and also attest to the changes from the traditional to the post-modern features in the Finnish society. Another example of this traditional-post modern nexus is the bad result of the Social democrats. Finnish middle class is growing and the economic malaise (lama) of the late 1980´s and the early 1990´s, after the collapse of the USSR, is over. RKP/SFP was also getting rather good result and as Stephan Wallin (RKP leader) said in the election night that the Swedish speaking electorate is still there, but more and more RKP is appealing to the mixed marriage Finnish families.

The trend of changes is in the air, and Finland has thus followed into the shoes of Denmark, Norway and Sweden. Somali born Ms Abdullah (Vihreät) did not get into Finnish eduskunta by some scant number of votes. Traditional Nordic welfare societies are changing in the front of our eyes.

Sunday, March 18, 2007

CONSTITUTIONAL REVOLUTION IN LATVIA - mandatory property & income declarartion system to be introduced!

Sveiki!

Last developments in Latvia are truly revolutionary - today government announced via the LETA news agency (isnt it funny, because its Sunday today:) that it wants to introduce the Mandatory Income & property declaration system starting from January 2008! Perhaps the government is having some revolutionáry work schedule in order to save their warm seats, but all in all, FINALLY!!!!

Final page of the Latvian post-Soviet development seems to be turned and this Baltic country is due to become another quiet North European state. Now it is the task of the Latvian public to be instrumental in this process.

This spring is not just bringing swallows but bigger and bigger games home, perhaps.

Spring elections in Finland

Today I accompanied Mikko & Hanna in their citizen´s duty - elections to the the Finnish parliament (Eduskunta). It is a bright spring day and people flocked to the election station in Katajanokka primary school. Finnish elections are a bit different from ones in the Baltic States due to the very simple reason - there is no 5% parliamentary barrier in this republicca sic commonwealth.

It means that in the same row with biggest Finnish parties - Centre party (Keskusta), SDP, RKP/SFP, Unity Party (Kokomuus), Greens (Vihreät) and Leftist Union (Vasemmisto Liitto) there are also such ones as Christian Democrats, Finnish Communist Party, Crypto Communists, Nationalists (Perussuomalaiset) and independet candidates (which makes me to reckon seriously about their motives and mental state of mind:).

I do not want to make any predictions but it seems that Centre Party PM Matti Vanhanen is going to envelop these elections and the politics in Finland is going to continue as usual. There are challenges in the Finnish domestic politics, but political parties are ready to face them. Coalition politics requires certain sacrifize and it most probably seems that the present coalition between the Centre and Social Democrats shall continue, because who wants to brake existing networks??

Anyway, what are lessons for Latvia or Estonia here? Business as usual one may say for Estonia and hope for the smooth transition for Latvia. Estonian coalition negotiations are presently carried on and my Tartu University coursemate Urmas Paet is competing with the former PM Mart Laar for the Foreign Secretary position, good luck Urmas!

In the meantime it sounds quiet in Latvia after the first caudillo was arrested. It seems that Latvian president Vike-Freiberga is managing this process pretty well - chapeau! Signatures are going to be collected, referendum is going to take place and new elections are most probably on agenda. Good luck Latvian public, lai veicas Latvijas pilsoni!

Friday, March 16, 2007

University in the capital city

Staying with Mikko & Hanna now and while Mikko left for work, Veikko for school and Anna & Liisa were taken to the kindergarden I crossed Senatintori and took a look on Estonian flagship Admiral Pitka. It is the Estonian president Toomas Hendrik Ilves (THI or Lynx) on the official state visit in Finland now, and he crossed the gulf with the ship. Two days ago he had a very colourful speech in the aula of my present alma mater (shall add it to the comments of this message).

But it is not so much the THI speech I want to speak about, but the university life in Helsinki, although also Lynx referred about the importance of universitas helsingensis in the cultural life of Estonians and universitas tartuensis in the cultural life of Finns. So, what is so special about the university life in Helsinki, the capital of Finland?

The same as in Riga or Vilnius the main building (Päärakennus) of the University of Helsinki is right in the heart of the city. Also the library is nearby as well as all the governmental institutions. However, the difference is the inter-connectedness of the main building. It means that from the main building you can get into the library, cafes, computer centre, canteen, bookstore and finally metro station without getting out of the building. Indeeed, there are dormatory campuses all over the city as well as the hard science campus, but as much social sciences are concerned the central position matters, because it is very handy also for government officials to attend visiting scholars presentations. For example, yesterday within collegioum helsingensis alumni days framework Jim Mittelman from the American University in the Washington D.C. gave a rich presentation `Changing Basis of World Conflict`. Being IPE scholar he was worried about the health of global economy (FYI the American housing market is about to burst and it most definitely should bring ripples in most affected housing markets in Europe - Latvia, Estonia, Denmark...) and predicted basic three scenarious for the future - neo-global, after-global and non-global syndromes. In any case the future does not seem rosy, and at the end of the first decade of the 21´st century we are facing a replica of the early 20´th. I am not going to meddle into more detail here and if you want to elaborate more on Mr Mittelman´s work you are welcome to search for it in the world wide web.

But now I want to finish with the university education in the capital city, because I have to turn to the scientific article due this Sunday. University needs to have students from all walks of life and all faculties together too have a feeling of universitas. I do not have such a feeling in the air as it is in traditional university towns of Tartu, Boston, Cambridge or Uppsala. But there is a feeling of forceful student body in Helsinki and not in Riga, Tallinn or Vilnius. Reasons?

Buildings are dispersed all around the town, lecturers are underpaid and busy, and finally students are growing estranged. It is this atomisation of socity what also Robert Putnam was worried about in his "Bowling alone in America" that we see in Riga, Talllinn and Vilnius and not in social democratic Helsinki. How long the business as usual shall continue in Riga I do not know, but there are winds of change in the air. Spring has brought first swallows already, and perhaps there will be also a bigger game coming?

Thursday, March 15, 2007

Helsinki contemplations about `Nuclear bomb in Latvia`

I arrived to Helsinki just prior the media `nuclear bomb` exploded in Latvia - the maire of Ventspils was arrested yesterday whilst driving to see the doctor in Linezers. Finally!
Another chapter of the Latvian post-soviet development can be turned now, because Latvian state is switching from Weberian traditional to the legal - rational authority type. It was not easy and who said that a life is a rose garden:)

My assumptions are that Messrs Andris Skele and Ainars Slesers might follow into the tracks of Aivars Lembergs. If prosecutor´s office has found the `black book` of Ventspils Inc. it means that Aivars Lembergs in his interrogations would disclose also the rest of misadventures of the oligarchs. The only test here is the ability of Latvian public to stay calm and not to become the mob on the streets. Perhaps it should stay this way but overheated economy does make me cautios.

This week shall be crucial in forming possible way out for incumbent government. The popular referendum shall take place anyhow and the 150 000 signatures of Latvian electorate should start to be collected on April 3´d. There is no coherent response from the governing elite and it means that either they are flabergasted or they are retreating in order to make an offensive? Anyway, one thing is clear - until July 2007 Latvian society shall see constitutional wrangling amidst economic downturn in action. At the end the winner takes it all - in this case either parliament (power of nomenklatura) or president (power of folks) must yield:)

In the meantime I thought about the university education in Latvia today whilst walking past the university main building next to Kaisaniemi metro station. There was a street sweeper having his own coffey brake. It flashed in my mind that this men in his 40´s was probably happy about having a job in a rather expensive Helsinki. It made me think about the problem of labour shartages in Latvia and the root causes of this problem - collapse of the proffesional education in Latvia. I see many students in my classes who´s parents or sponsors have paid for they studies but they are not properly prepared to study at the university level. But in the meantime they also have no other option than labour market, and there their parents and personal instincts say that education is their ticket for socially upward mobility.

Anyway, it is humane that common folks want to be moving upward and its the role of the state to make this transition thus smooth that it would not imperil the balance of social fabric. The role of the state in Latvia during last 15 years have beeen inadequate and today´s crisis is the price we pay for unfinished works of Latvian governments.

It is not easy to teach common folks that the only explotation on the mother Earth is the explotaation of the ignorance!! If government in Latvia thinks that it is easier to lead the herd of sheep, so be it, but then they should not be surprized about such crisis or to put it more academically they should not be surprized about their dwindling legitimacy. For the Latvian politicians the present crisis gives another lesson - in today´s world where best governance practices are emulated from Mogadishu to Quito the only EXAMPLE to emulate is the comprehesive education system of the society! Any state that invests and so empowers single indiviuduals makes also the state EMPOWERED, and those states that leave their subjects disempowered are doomed to fall into pieces.

Lets wait & see, and hope for the active participation of the Latvian electorate!

Wednesday, March 14, 2007

Constitutional crisis in Latvia

Lätis peljatakse põhiseaduslikku kriisi ja oligarhide võimutsemist

Võimu koondumine valitsuskoalitsioonis olevate jõudude kätte ning presidendi vankumatu vastuseis sellele on Lätis esile kutsumas konstitutsioonikriisi.
President Vaira Vike-Freiberga kasutas oma õigust külmutada kaks seadusemuudatust, mis suurendaksid Aigars Kalvitise juhitava valitsuse kontrolli julgeolekuteenistuste üle.
Vaatamata opositsiooni ja presidendi peaaegu kaks kuud kestnud argumenteeritud sõnaheitlusele võttis Läti parlamendi enamus (53 poolt- ja 32 vastuhäälega) vastu muudatused julgeolekuorganisatsioonide ja valimiskampaania rahastamise seadustes. Presidendi hinnangul annavad muutused enneolematu võimutäiuse peaministrile ja seega rikuvad võimude lahususe põhimõtet.
1. märtsil parlamendis heakskiidu saanud muudatused vajavad presidendi allkirja, et need saaksid lõplikult seaduseks. Vaatamata sellele on ümberkorraldused praegu jõus, sest Läti valitsus kiitis need heaks detsembris, tuginedes põhiseaduse 81. paragrahvile. Nimelt annab see valitsusele võimaluse võtta seadusi vastu parlamendiistungite vahelisel ajal, kui tegemist on kiireloomuliste küsimustega.
President korraldas aga täiesti ootamatult 10. märtsil ehk laupäeval erakorralise pressikonverentsi. Vike-Freiberga kritiseeris äärmiselt teravalt valitsust ja parlamenti, kes polnud tema märkusi julgeolekuasutuste seadusele arvestanud: “Oma otsusega lammutab praegune parlamendienamus viimase kümne aastaga hoolikalt ehitatud julgeolekusüsteemi ja paneb meie NATO-liitlasi kahtlema, kas Läti on usaldusväärne partner.”
Esimest korda oma ametisoleku ajal jättis ta seaduse välja kuulutamata põhiseaduse 72. paragrahvi alusel. See tähendab, et lõplik sõna presidendi ja parlamendi vaidluses jääb referendumil rahvale.
Lisaks sellele astus president ennenägematult teravalt ka oligarhide võimutsemise vastu riigis, süüdistades neid sisepoliitilise kriisi hoogustamises.
Just praegu toimub kriminaalprotsess korruptsioonis ja seadustele mitteallumises süüdistatud Ventspilsi linnapea Aivars Lembergsi üle, kes on avalikult naeruvääristanud nii Lätis toimivat põhiseaduslikku korda kui ka presidenti isiklikult.
Ventspilsi grupeering
Vike-Freiberga ei maininud küll kedagi nimeliselt. Siiski on hästi teada ka ülejäänud kaks Läti oligarhide klubi liiget – Jurmala lindiskandaalis süüdistatud Rahvaerakonna looja ja endine peaminister Andris Skele ning Esimese Partei liider Ainars Slesers.
Olukorra tõsidusest annavad aimu prokuratuuri korraldatud läbiotsimised Ventspilsi “grupeeringuga” seotud isikute kodudes ja Ventspils Nafta büroos.
Vaatlejad on leidnud, et valitsus soovib seadusemuudatustega saada endale võimalust takistada julgeolekuteenistustel, sealhulgas korruptsioonivastasel bürool ning peaprokuratuuril oligarhide tegemisi uurida. Nii Lembergs, Slesers kui ka Skele on valitsusliidu parteidega lähedalt seotud.

Kaks võimalikku arengut
•• Esiteks, president Vike-Freiberga on teinud julge sammu, apelleerides kõrgeima võimu kandjale, rahvale. Põhiseadust järgides tuleks kahe kuu jooksul koguda kümnendiku valijate ehk umbes 150 000 inimese allkirjad, et siis seadusemuudatuste välja kuulutamata jätmisele rahvahääletusel vastus saada.
•• Juhul kui rahvas peaks referendumil presidendi seisukohta toetama, siis on riigipeal õigus ka parlament laiali saata. Rahvahääletuse läbikukkumise puhul on omakorda rahvaesindajad need, kel on õigus president lahti lasta. Samas lõpeb Vike-Freiberga ametiaeg juulis niikuinii.
•• Teiseks, kui praegune valitsuskoalitsioon kaalub presidendi väljaastumise tagamaid, siis saab ta minna kas konfrontatsioonile, lootes referendumil võita, või hoopis presidendi ja opositsiooni nõudmistele vastu tulla.

Konstitutsioonilise kriisi kronoloogia
Märts 2006
•• Avalikkusele saavad teatavaks võimueliidi – ekspeaminister Andris Skele ja transpordiminister Ainars Slesersi – häältekauplemised nn Jurmalgate’i lindiskandaalis.
September 2006
•• Ventspilsi linnapea Aivars Lembergsi vastu algatatakse kriminaalmenetlus.
Oktoober 2006
•• Vaatamata uurimisele seatakse Lembergs Roheliste ja Põllumeeste Liidu (RPL) peaministrikandidaadiks 7. oktoobril toimunud parlamendivalimistel.
November 2006
•• Rahvaerakonna, Esimese Partei ja RPL-i koalitsioon suudab Jurmala skandaalile vaatamata saavutada 51-häälelise enamuse valitsuse moodustamiseks, mille loomisel osaleb ka kriminaalkuritegudes süüdistatav Lembergs.
6. detsember 2006
•• Ülemkohus otsustab, et võimukoalitsiooni kuuluvate Rahvapartei ja Esimese Partei valimiskampaaniaid rahastati ebaseaduslikult, kuid sellele vaatamata ei saa valimisi ja nende tulemusi kehtetuks kuulutada.
31. detsember 2006
•• Valitsus võtab 81. paragrahvile tuginedes vastu muutused julgeolekuorganisatsioonide seaduses, mis kohe ka jõustuvad.
Jaanuar 2007
•• Ventspilsi linnapea endine advokaat Viktors Skudra valitakse parlamendis konstitutsioonikohtu liikmeks (tema viimane erialane publikatsioon ilmus muuseas 1974. aastal), kuigi parlamendi juriidiline komisjon oli nii Skudra kui ka kahe teise kandidatuuri vastu.
1. märts 2007
•• Parlamendi enamus võtab vastu muudatused julgeolekuorganisatsioonide seaduses ja kaotab tagasiulatuvalt piirangud valimiskampaania rahastamise seaduses. Sellele järgneb presidendi veto ja opositsioonierakondade pöördumine konstitutsioonikohtu poole.
Piirileping võib põhiseadusega vastuolus olla
Läti parlament andis valitsusele volitused piirilepingu sõlmimiseks Venemaaga ja see on kavas allkirjastada 27. märtsil Moskvas.

Küllap on täiesti õigustatud Eesti lugeja arusaamatus, miks oli valitsusel vaja küsida luba piirilepingu sõlmimiseks parlamendilt. Põhiliseks ajendiks ja erinevuseks Eestiga võrreldes on Läti põhiseadus – teadupärast võttis Eesti 1992. aastal vastu uue põhiseaduse, samas kui Läti jäi ustavaks 1920. aastal jõustunud konstitutsioonile, rõhutades sellega eriti järjepidevust.
Põhiseaduses on sätestatud riigi piirid, mis tähendab, et juhul kui Läti peaks loovutama Abrene (Põtalovo) Venemaale, tekiks konstitutsiooniga vastuolu.
Kuna Aigars Kalvitise valitsus ei soovinud juriidiliselt korrata 2005. aasta kevadel sooritatud poliitilisi apse, otsustati panna vastutus parlamendi õlgadele.

Thursday, March 8, 2007

Turbulent times for Latvia

February 2007 was simply switched out of my life due to the busy work schedule. Right at this moment I am staying in Viimsi with Allar & Kati. I came to Tallinn to lecture within ERASMUS programme in Tallinna Ülikool and finished my lectures yesterday. I had to lecture about Latvian foreign policy within Baltic Sea area and had to condense my lectures due to the structural shortcomings, which are natural in the post-Soviet space:) In addition, thanks to my academic grandfather Margus Sardis I also lectured on the Latvian topicality to the Korp! Revelia fellows in the Estonian Museum of Photography yesterday. This jovial lecture was very much helped by very thoughtful insights of Jaan Väljaots and later followed by quick beer in Estonian-German-Austrial beer garden. Ok, thats it for the introduction and now I must turn to the problems that exist in Latvia.

FIRST and most urgent problem for Latvia is its overheated economy that breeds the seeds of authoritarianism!! Latvian government coalition and prime minister proposed their plan to curb inflation and solve the problem of ever increasing spread of the current account deficit yesterday. Not just Pauls Raudseps in Diena editorial today and numerous economists in the `Kas notiek Latvija` TV emission concluded that the governmental program is timid to say the least.

Yesterday´s announcement about rising PM´s and other ministers salaries is a public relations BLUNDER or cynicism at its highest possible level!!! I am afraid that folks might start flocking to the streets starting from now on, and teachers labor union (LIZDA) announcement is the first ringing of the bells. In the meantime I pray that I would be wrong in my assessments.

Saturday, March 3, 2007

Estonian electoral pragmatism?

Igaunijas vēlēšanu pragmatisms?

Pēc pagājušā gada rudens prezidenta vēlēšanu batālijām, kad valdošās koalīcijas divu partneru Centra partijas un Tautas Savienības atbalstītais prezidenta kandidāts Arnolds Rītels (Rüütel) neguva vairākuma atbalstu tika paredzēti pārsteigumi Igaunijas 2007. gada 4. marta parlamenta vēlēšanu rezultātos. Vēl mēnesi atpakaļ socioloģiskās aptaujas par iedzīvotāju attieksmi pret jaunievēlētajiem tautas priekšstāvjiem rādīja prezidenta vēlēšanās Tomasu H. Ilvesu atbalstošo Tēvzemes un Republikas Savienības (IRS), Sociāldemokrātu, kā arī Igaunijas politikas jaunpienācēja Zaļās Partijas (ZP) 60% atbalstu aptaujās. Priekšvēlēšanu politiskās diskusijas, vēlēšanu kampaņa un vēlētāju apātija sakarā ar neskaitāmajiem korupcijas skandāliem ir šo atbalstu sadeldējusi. Šobrīd EMOR socioloģiskās aptaujas rāda, ka noteikti vēlēt dosies 50% balsstiesīgo vēlētāju, 45% noteikti nedosies pie urnām un neizlēmušo ir tikai 5% vēlētāju. Šādos apstākļos vislojālākie ir tieši Centra partijas atbalstītāji, kuriem seko valdības vadītāja Andrusa Ansipa Reformu Partija (RP), IRS un Zaļie. Zemas vēlētāju aktivitātes apstākļos var paredzēt, ka pēc vēlēšanām valdības koalīcijā esošās Centra un Reformu partijas varētu veidot kopēju valdību, kas savukārt varētu iegūt vairāk kā 60 mandātus 101 vietu Igaunijas parlamentā (Riigikogu). Netradicionāli mierīgs vēlēšanu kampaņas laikā ir bijis Centra partijas dibinātājs Edgars Savisārs un prezidents Tomass H. Ilvess ir apsolījis valdības grožus uzticēt visvairāk balsu ieguvušās partijas vadītājam. Šāda scenārija gadījumā Igaunija sekotu Latvijas valdošās koalīcijas pārmantojamības politikai. Tāpēc turpmākajā rakstā autors centīsies atklāt Igaunijas partiju koalīcijas politikas īpatnības.

Valdošā elite


Demokrātu, bijušo komunistu un tradicionālo populistu politika Igaunijā pēc PSRS sabrukuma sevišķi neatšķīrās no Latvijas vai citām post – komunisma valstīm. Tam par galveno nosacījumu bija un joprojām ir šo valstu konstitūcijā noteiktais varas līdzsvara sadalījums un 1990. gadu CAE valstu politisko elišu vēlme iestāties ES un NATO. Tomēr atšķirībā no Latvijas pārejā no tradicionālas autoritātes sistēmas un racionāli tiesisku autoritāti Igaunijā ir notikusi veiksmīgāk pateicoties jo sevišķi 1992. gadā apstiprinātajam valsts tiesībsarga birojam, un no Latvijas viedokļa tālajā 1991. gadā pieņemtajam vispārējam nodokļu deklarēšanas likumam, kas kopš 2002. gada Igaunijas budžetā ir radījis tradicionālu rezervi. Šie politikas jaunievedumi palīdzēja padarīt valsts finanses ilgtermiņā caurskatāmas un arī nostiprināt valsts varas leģitimitāti (piemēram, salīdzinot ar Latviju) vēlētāju acīs ko pierāda pēdējo piecu gadu Eurobarometer dati. Ekonomisku pārmaiņu laikā neizbēgami cieš dažādas iedzīvotāju grupas. Atšķirībā no Māra Gaiļa vadītās valdības Marta Lāra politika atšķīrās ar uzsvērtāku radikālismu ne tikai ekonomiskās sistēmas liberalizēšanā, bet arī padomju ierēdņu atlaišanā.
Šāds Marta Lāra politikas radikālisms nevarēja turpināties, un 1994. gadā viņa valdība tika gāzta. Marta Lāra valdības gāšanas gadā bijušais Igaunijas bankas prezidents Sīms Kallass un domubiedri dibināja liberālo Reformu partiju, tā atbildot uz centriski kreiso Savienības partijas ekonomisko politiku. Tam sekojošajā vēlēšanu 1995. gadā Igaunijas politikā notika Iekšlietu ministra Edgara Savisāra (Centra partija) t.s. „kasešu skandāls”, proti, Savisārs izmantojot savu dienesta stāvokli ieskaņoja sarunas ar saviem koalīcijas partneriem. Pēc šī incidenta Igaunijas politikas smagsvars krita nežēlastībā un pievērsās tradicionāli nepārstāvētajiem vēlētājiem, un pārējā Igaunijas politiskajā spektrā tas iezīmēja jauna laikmeta sākšanos – koalīciju politiku, kura nepieļautu „ne-liberālā” Savisāra pietuvošanos premjera krēslam.

Labējā un kreisā politika

Savisārs uzstāja uz tādu Igaunijas politiku kas uzlabotu attiecības ar Maskavu. Pirms 2004. gada 1. maija tas ļāva Igaunijas liberālajai un reform-komunistiskajai koalīcijai (Reformu partija, Tēvzeme un Sociāldemokrātiskie mērenie) pozicionēt sevi kā Rietumnieciskas un liberālas Igaunijas aizstāvjus, šādi liekot Centra partijai un Igaunijas politikas smagsvaram doties atbalsta meklējumos pie ne-igauņu un populistiska elektorāta. Tāpēc zīmīgi, ka laikā, kad Marts Lārs bija triumfiāli atgriezies premjera krēslā no 1999-2002. gadam, Centra Partija spēja gan 1999, gan 2003. gadā pakāpeniski palielinot savu vēlētāju skaitu stabili nodrošināt lielāko deputātu (28) pārstāvniecību Riigikogu. Tieši 2002. gads aizsāka Igaunijā arī t.s. divu Igauniju diskusiju, kad pēc M.Lāra valdības plānotās Narvas Elektrostacijas privatizācijas akadēmiķu kopa pretnostatīja augsti urbanizēto un liberālo Igauniju lauku rajonos dzīvojošo nožēlojamajai eksistencei.
Šādi atšķirībā no Latvijas, kur labējo politiku pārstāv etnisko latviešu un kreiso politiku cittautiešu partijas, Igaunijā pateicoties valdošās politiskās elites lomai, un Centra partijas politiskajai izveicībai nevienā politiskajā spārnā Igaunijā nedominē noteikta etniska kopiena. Centra partijas atbalstītāji uzsver, ka Igaunijas kreisais vēlētājs ir noguris no nepārtrauktajām visu dzīves sfēru reformām un darbaspējīgu iedzīvotāju aizplūšanas, tāpēc valdībai ir jāpalielina algas un jāpievēršas mājokļu un bērnudārzu celtniecībai.
Zaļās partijas izveide vēl pāris mēnešu atpakaļ varēja liecināt par Ronalda Ingelhārta post-moderno vērtību prevalēšanu Igaunijas politikā, bet šodienas socioloģisko aptauju rezultāti drīzāk liecina par to, ka Zaļie varētu atņemt balsis tradicionālajiem Tēvzemes un Republikas savienības liberālajiem vēlētājiem. Patiesībā par post-moderno vērtību ienākšanu Igaunijas politikā drīzāk liecina 45% vēlētāju, kuri nevēlas piedalīties 2007.gada vēlēšanās un šādi pastarpināti izrāda atbalstu valdības piekoptajai politikai. Sociāldemokrāti Igaunijā tiek uztverti kā Eiropas liberāļi un viņu redzamākie spēki ir pārstāvēti Eiroparlamentā un prezidenta krēslā. Tāpēc sociāldemokrātu solījumi nav tik populistiski kā Savisāra Centra partijai, kura atbalsts meklējams tieši maznodrošinātajos.
Igaunijas lielākā pēcvēlēšanu diskusija būs par to, kādu kompromisu radīs Centra partija un Reformu partija gadījumā ja šīs koalīcijas partneres veidos jauno valdību. Redzot Reformu partijas relatīvi lielo atbalstu aptaujās un pārējā liberāli-demokrātiskā spārna atbalsta samazinājumu Igaunijas vēlētājs var nosliekties par labu tieši premjera Andrusa Ansipa Reformu partijai, šādi radot pretsvaru Edgaram Savisāram. Centra partijas vadītāja tradicionāls jājamzirdziņs ir bijis proporcionāla nodokļu sistēma, kuru Savisārs šogad gandrīz vai nepiemin. Reformu partijas lielākais solījums ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazinājums, bet nevar aizmirst, ka premjeram Ansipam sava tēla spodrināšanai pieder varas pozīcijas. Iespējams, ka pēc Igaunijas iestāšanās ES ir mainījusies liberāli-demokrātiskās koalīcijas nostāja par Savisāra nelaišanu premjera krēslā. Varas noturēšanās vārdā notiks politiskā kaulēšanās, kuru rezultātā Igaunijai nepieciešamās izglītības un veselības aizsardzības reformas var tikt ātrāk atrisinātas, jeb pretēji, palēninātas. No šo divu reformu veiksmes atkarīga ne tikai Igaunijas iestāja Eirozonā, bet arī Igaunijas neatgriezeniska nostiprināšanās industriāli attīstīto valstu saimē un neatkrišana uz divātrumu Eiropas perifēriju.