Politiskās partijas, vides stabilizācija un nākotnes skices (atbilde Alehinam)

Esmu pieķēries emuāra ierakstam uz kuru pamudināja mans vēstuļu draugs. Disertācija un darba pienākumi nav ļāvuši laiku veltīt emuāru pierakstiem, lai arī dažkārt radās sajūta, ka varbūt vajadzēja vairāk pievērsties rakstībai brīvā formā. Tomēr laiks ir ierobežots, un tāpēc ar šo ierakstu centīšos ne tikai izvērst aprakstu par virsrakstā norādīto tēmu, bet arī iespēju robežās centīšos atbildēt uz Alehina uzdotajiem jautājumiem.

Latvijas politisko partiju jeb interešu grupu attīstība 2007-2009 satricinājumu rezultātā ir tēlaini izsakoties nonākusi atpakaļ 1991.g. sākumpunktā. Rietumu tradīcijas kopš I. Pasaules kara noteikušas, ka politisku partiju no interešu vai spiediena grupas atšķir skaidra ideoloģiska nostādne un masveidīgums. Aukstā kara beigas, tehnoloģiju un izglītības ietekme ir mainījušas tradicionālas Rietumu sabiedrības, jeb kā R.Inglehart to apzīmēja, ir notikusi "klusā revolūcija". Individuālisms un salīdzinošais labklājības pieaugums ir mainījis ierastos uzvedības paradumus, samazinājis vēlētāju uzticību politiskajām partijām labējā kā arī kreisajā socioekonomiskajā flangā. Šīs izmaiņas ir ietekmējušas Austrumeiropas valstis, un to skaitā ari Latviju.

Īss ievads

1990.g. sākumā Tautas Frontes un Interfrontes politiskās apvienības bija noteicošie spēki Augstākajā Padomē (AP), no kuriem tad pakāpeniski izšķīlās LC, Saskaņa Latvijai, Līdztiesība, Zemnieku savienība, Demokrātiskā partija Saimnieks, Tautsaimnieku politiskā apvienība, TB, Tautas saskaņas partija un "nemanot" izzuda LKP(!). Bija pārstāvēta arī Zaļā partija un LNNK, un patiesībā tas ir nozīmīgi, jo tieši šajās kustībās (domāju VAK un LNNK) bija pilsonisko grupu pārstāvji kuri atšķirībā no kādreizējās LKP nomenklatūras veidoja vienīgo t.s. grassroots alternatīvu 5.Saeimā (lai arī Zaļie neguva pārstāvniecību un iekļuva 1991.g. dibinātie Kristīgie Demokrāti).

Politiskā vide bija kļuvusi sadrumstalota, sekojot AP divu lielāko pol. apvienību tradīcju inercei Latvijā izveidojās politisko kultūru turpmākos gadus indējošais dalījums etniski definētajās partijās. 1992.g. ar modifikācijām pieņemtais vēlēšanu likums ļāva nodrošināt zināmu sistēmas stabilitāti, jo ierindas Latvijas vēlētāju bija vienkārši mānīt ar 5. kolonnu un citiem mītiem. Bez tik nepieciešamajām disksijām sabiedrībā atjaunojot 1934.g. 15. maijā pātraukto Satversmes darbību, vienošanās par valsts turpmāko attīstību nebija notikusi, kura ļāva izveidot auglīgu augsni SIA Latvijas republika... Visam pa vidu likumdevējiem "aizmirsās" mantas un nodokļu sākumdeklarēšanās, tik nepieciešamās reformas policijā, izglītībā, veselības aizsardzībā, un sociālā nodrošinājuma sistēma tika atliktas (jo īstermiņa intereses prevalēja) un "tautiskā anarhija" varēja netraucēti turpināties līdz pat 2007.g., kad pilsoniskā sabiedrība atkal pamodās, un vienam premjeram nomainot otru, beidzot nonācām līdz Valdim Dombrovskim.

Dombrovska valdība|s un V

Pieņemu, ka nozīmīgākais iemesls, kāpēc V.Dombrovskis 2009.g. martā pārņēma varas grožus, bija apjukums Latvijas tradicionālajā politiskajā nomenklatūrā, kura vairs nemācēja izžonglēt sev optimālāko varas nepārtrauktības formulu. To ietekmēja starptautiskā finanšu krīze un ES līdzdalības paģērētās poltiskās pārmaiņas ar kuru dziļumu nomenklatūras pārstāvji iespējams nebija rēķinājušies. Tāpēc veicot valsts un pašvaldību pārvaldes aparāta un funkciju sanāciju visupirms no "kuģa nolēca" TP. Valdošajā koalīcijā viedokļu saskaņošana "sanācijas apstākļos" noteikti atšķiras no tautsaimniecības izaugsmes laika. Tāpēc skatoties uz 2010.g. 3. novembrī apstiprināto valdošās koalīcijas modeli, var teikt tik to, ka "sanācijas apstākļi" turpinās, partiju politiskajā attīstībā esam back in square one. Līdz ar to patiesībā partiju veidošana vienlaicīgi ar valsts pārvaldes sistēmas transformācijām nav tās pateicīgākās nodarbes skatoties no īstermiņa ieguvumu viedokļa, jo reitingi kritīs...

Neskatoties uz reitingiem Valdis Dombrovskis ar savu mieru palīdz kabinetam mērķtiecīgi turpināt pārvaldes sistēmas sanāciju, kaut arī ir sfēras kurā sistēmas attīrīšana nav notikusi tik ātri un dziļi, kā daži varbūt būtu vēlējušies. Reformu ātrumu un dziļumu noteikti ietekmē valdošo politisko partiju apvienību darbības principi un lēmumu pieņemšanas ātrums. "Vienotībā" (V) notiekošo vislabāk raksturo spīvās diskusijas parlamenta frakcijā, un, ja arī dažkārt V valdes vai vadītāja lēmumi nav skaidri, tad tos frakcijā vai valdes sēdēs ir iespējams izdiskutēt. Šis process ir laikietilpīgs, bet demokrātisks. V vēlētāji un atbalstītāji ir dažādu strāvojumu atbalstītāji, jo V pēc būtības ir centriska partiju apvienība kura apvieno ekonomiski liberālus, nacionāli konservatīvus un sociāli liberālus pārstāvjus.

Šobrīd diskusiju rezultātā veidojas platforma kuras rezultātā iepriekš minētajiem pārstāvjiem būs pašiem jānosaka - kāda tad būs centriskās V ideoloģija. Šis darbs notiek, un no sākotnējām diskusijām var noprast, ka centriskā V būs ar sociāli atbildīgu tautsaimniecības programmu un ne tik nacionāli konservatīva, kā piemēram LZS vai VL. Viedokļu saskaņošana nav no vienkāršajām, bet strīdos dzimst taisnība. Tikai no 2012.gs. partiju administratīvās darbības uzturēšanai varēs izmantot budžeta naudu, tāpēc šobrīd Latvijas partijām vai partiju pavienībām jāiztiek no biedru naudām un ziedojumiem. Kombinācija, kur uzticības zudums nozīmīgajām demokrātiskas pārvaldes institūcijām iet roku rokā ar iedzīvotāju nomācošo vairākumu, kuri nevēlas darboties ne partijās ne arī sabiedriskajās organizācijās, nav no labākajām. Tomēr, lai arī LV iedzīvotāju uzticība ir ļoti zema salīdzinot ar Skandināvijas valstu un Igaunijas uzticības rādītājiem pārvaldes institūcijām, tomēr pēdējais Eurobarometer pētījums ļauj izdarīt pieņēmumu par sistēmas stabilizāciju salīdzinot ar 2007-2009.g. graujošajiem uzticības rādītājiem. Sistēmas stabilizācija ir pozitīva un ļauj cerēt, ka no SIA Latvija republika evolucionārā ceļā ir iespējams nonākt līdz Rietumu pasaulē pieņemtas demokrātiskās konsolidācijas, kur pilsoņu līdzdalība ietekmē valsts salīdzinošo labklājību un pozīcijas starptautiskajā sistēmā. Tāpēc nobeidzot šo polemisko atbildi "epistulārajam līdzcīnītājam" centīšos ieskicēt tuvāko nākotni.

V un turpmākā ceļa karte

Gata Kokina iezīmētais scenārijs ir tikai viens no nākotnes redzējumiem. Ļoti raupji analizējot šodienas situāciju Latvijā mums ir izveidojusies situācija kur partiju politiskajā līmenī mums izveidojusies viena pilsētas un viena lauku latviešu partiju apvienība, krievu partiju apvienība, un vesels lērums sīkpartiju.

Šāda situācija nav optimāla jo turpina etnisko dalījumu kurš iepriekšējos gados ir indējis politisko vidi. Lai arī SC vidē ir ļaudis kuri fano par Somijas piemēru ar zviedru minoritāti domāju, ka viņi īsti neizprot Somijas vēsturi (Zviedru etniskās minoritātes loma atbalstot Somijas valstiskumu un vēlāk atbalsts Somijas iekļaušanai Ziemeļvalstu saimē), un nākotnes izvērsumā šodienas SC varētu cierēt, ja tad, uz RKP lomu. Tomēr SC loma un nākotne ir cits temats, un tāpēc atgriezīšos pie V.

Dibinot partijas un piedaloties Eiropas integrācijas procesā tiek izmantoti vēsturiski piemēri. Eiropas vecās demokrātijas zinām ar skaidri nepārprotamiem partiju nosaukumiem un tās var kalpot par gana labiem ceļa rādītājiem, lai arī ir pretēji piemēri:) Latvijas piemēri - LC, Saimnieks, Jaunais Laiks, Saskaņas Centrs, SCP, Atbildība - ir radījuši ne tikai neizpratni manu kolēģu vidū par partiju socioekonomisko orientāciju, bet tie ir dezorientējuši arī Latvijas vēlētāju un padarījuši tos imūnus pret Latvijas demokrātisko elitārismu. Tāpēc, piemēram, pirms SCP 2010.g. kongresa piedāvāju apdomāt vai nebūtu lietderīgi nosaukt SCP par Centra vai Liberālo centra partiju, tomēr pārāk neuzstāju uz šo risinājumu, jo tajā brīdī bija svarīgāki jautājumi risināmi. Šodienas Latvijas situācijā lieti der pārfrāzēt bijušo Krievijas premjeru Černomirdinu: "ka pēc PSRS sabrukuma veidojot jaunas partijas bijusi vēlme veidot ko savādāku, bet galu galā sanācis PSKP". Tomēr, vērojot šodienas politisko vidi Latvijā secinu, ka ne visi politiskie veidojumi ir "atsitušies 20.gs. goda un sirdzsapziņas partijā", lai arī partiju iekšējai demokratizācijai vēl darba pulka (domnīcas, ideoloģiski informatīvo materiālu sagatavošana, ētikas komisijas, vēlētāju izglītošanas pasākumi un tml.)

Veidojot V šobrīd neredzu tās ligas kuras vajājušas demokrātiskā centrālisma principu vadītas izbijušas partijas. Dažādu strāvojumu V cilvēkos redzu vēlmi veikt tās reformas kuras pēdējos 20.g. atliktas (0 deklarācija, progresīvais nodoklis, komerclikuma un vēlēšanu likuma izmaiņas utt. un tjpr.), jeb demontēt AAA komandas loloto SIA Latvijas republiku. Paredzu, ka iestarpināsi par V koalīcijas partneri, bet vienīgā atbilde šobrīd: "tiesiskas valsts dzirnas maļ lēnām, bet pamatīgi". Visupirms sagaidīsim Anglijas un Velsas Augstākās Tiesas lēmumu, un tad jau varēsim mērīt sadarbības temperatūru koalīcijā. Pēc šo likumu institucionalizācijas neizbēgama būs Latvijas politikas vides nostabilizēšanās un politiskās kultūras daļēja uzlabošanās. Tomēr tautsaimniecības izaugsmes tempu pieaugumu pieredzēsim tikai tad, ja iedzīvotāji turpinās iesaistīties sabiedrības pārvaldē, un neļaus valdībai un Saeimai gulēt uz sasniegtā lauriem, pieprasīs likuma varu un būs neiecietīgi pret korupciju un tml.

Tāpēc runājot par SCP un tās rīcību secinājums ir vienkāršs, SCP reitingi bija objektīvu iemeslu radīti. Lai arī vēlme bija ieņemt "brīvo sociāldemokrātisko|progresīvo nišu" tomēr politiķu ambīcijas, LSDSP implozija un Latvijas vēlētāju inerce saistīt progresīvu politiku ar etnisku piederību nepalīdzēja šo jautājumu risināt īstermiņā. Ja mēs tagad skatamies vēsturē uz SocDem partiju attīstību, tad tradicionāli tās izauga no arodbiedrību kustības, neapmierinātiem elites pārstāvjiem, vai vienkāršās strādniecības. Progresīvo politisko ideju pārstāvniecība šodien Latvijā ir sadrumstalota, līdzīgi kā konservatīvā vai liberālā pārstāvniecība. Tāpēc SCP, PS un JL lēmums par saplūšanu Vienotības partijā nav vērtējama vienkārši kā ilgtermiņa panaceja, bet galvenokārt kā stabilizējošs līdzeklis 20.g. atlikto reformu risināšanai un LV partiju politikas eiropeizācijai.

Demokrātiskās sistēmas konsolidācijai Latvijā būs nepieciešama ne tikai esošo politisko partiju darba pārvērtēšana, bet arī pilsonisko grupu aktivizēšanās zemākajā (grass roots level) līmenī. Vēl interesantāku šo situāciju padara LV dalība ES, jo neesam tālu no tā brīža, lai no Eiropas Parlamenta politiskajām grupām veidotos kaut kas līdzīgs pan-Eiropas politiskajām partijām. Tas gan ir jau cits temats, un pirms tam Latvijas 10.Saeimai un valdībai ir jābeidz virkne reformu, kurām būs jānostiprina likuma vara un jākalpo par socioekonomiskās ideoloģijās sakņotu pamatu daudzskaitlīgu liberālu, konservatīvu, progresīvu un centrisku politisku partiju attīstībai.