Today's Diena has short interviews with the Saeima Head of the Budget and Finance Committee and the Ombudsman, Kārlis Leiškalns and Romāns Apsītis, respectively. Newspaper asked both officials about possibility to pass the mandatory income declaration law in Latvia. Such law, which should have been a basis for coherent functioning of the Internal revenue service in any democratic country, is inexcusably delayed in Latvia. Tactics of the governing coaliton is the usual culture of delay and irressponsibility. While ombudsman in his interview has promised to give the verdict to the law by mid January, Kārlis Leiškalns reiterates that he DOES NOT LIKE such law at all. The latter announcement is nothing extraordinary, because he came up with such news half a year ago and again a week ago, just prior the new government was elected by the parliament.
Formal bone of contention of the new law is the amount of cash. The present project of the law stipulates that amount of cash in ones pockets that exceeds hundred minimal monthly wages in Latvia (circa Ls160 or EUR230 minimum monthly wage projected for 2008) should be trasferred to ones bank account prior January 1, 2008. The Saeima budget committee has asked the Ombudsman for advice, whether such demand does not contradict human rights. Ombudsman in his interview does not give a clear answer whether it will look on this issue from the point of view of bona fide principle. Ombudsman praises the value of new law but mostly talks about technical issues. Instead of that I would simply wish to see that he would compare the Latvian situation with one in Scandinavian countries, because I cant imagine that for example Wallenberg family members or Jorma Ollila would openly insinuate Swedish and Finnish authorities about curtailing their human rights by simply asking them to declare their wealth.
The whole minset of Kārlis Leiškalns simply supports the idea of oligarchy and not democracy. And what about other EU countries that have such law, why should Latvia devise a new bicycle? Latvia's neighbors Estonia and Lithuania have such law since the early 1990's and I have not heard that there would be ANY former politician claiming that tax and property declarartion law would be somehow curtailing their human rights.
The former barman Kārlis Leiškalns at the end of interview assumes that the new law would be probably passed in third reading somwhere in February 2008. Nevertheless, the last comment just crowns the traditional indifference of Latvian politicians. Mr Leiškalns ends with the conclusion, "that I cant tell you the date of the law coming into force - because the Ministry of Finance [who made and promoted the law] is the one who tells how to act, so we will act as they tell us." Mr Leiškalns openly does not like the passing the law and still considers himself a lawmaker that is contradiction of terms after all. Aso he has not thought about the importance of the law for the wider public because the only party he thinks about are his godfathers, unfortunately. And the acting of Mr Leiškalns is just another example of the post Soviet political culture of irresponsibility in the Latvian parliament.
In the meantime the party colleague of Mr Leiškalns, Gundars Bērziņš gave a very colourful interview to the www.nra.lv. Being customarily boorish this farmer used his openly demeaning expressions accusing persons who disagree with his opinions. Gundars Bērziņš considers the incumbent president a weakling, who literally allows others to throw excrements on himself ["Prezidents noliekas kā paklājiņš, kur viens var noslaucīt kājas, cits atnāk uzčurāt, vēl kāds uzkakāt"], and who allows Latvian Intelligence Agency (SAB) spook to openly denounce the work of the president. He accuses liberal Diena being part of the global conspiracy of international financial institutions and Goeorge Soros against Latvia. He advises former Minister of Foreign Affairs to change his wet pampers and the Head of the Latvian Intelligence Agency (SAB) Mr Jānis Kažociņš to pack and leave.
The interview is thus colourful that I am adding it (in Latvian) to the end of this blog entry.
But to conclude one may notice that acting of Messrs Bērziņš and Leiškalns are identical. They perceive the world and international arena as it was in the 1920's and do not have any understanding about living in an era of free trade regime. It means that both politicians perceive sovereignty in absolute terms without really understanding values and norms of democratic society. The world around them is considered as society where survival of the fittest prevails. In a way they are right, but they terminally lack one important aspect of the race for the survival of the fittest - the knowledge and education aspect. They perceive rich and industrially developed nations, but they do not understand that scientific discoveries and overall improvement of the living stadart would not be possible without such basic inventions of the democratic society as the rule of law and acceptance of plural society.
Totalitarian education has left a heavy imprint on Latvian political elite. The elite itself cannot change and evolutionary buds for qualitative transformation were killed by the formation of the Godmanis government again. Most likely scenario for qualitative turn around of Latvian body politics should be emulation of the Korean 2000 elections, when Millenium Party swept the authoritarian sleaze and strengthened the conviction of ordinary citizens that real democracy is possible. Those elections of 2000 empowered Korean civil society. Such formative event is needed to capitalize various groups of Latvian civil society into the force demanding the end of milieu of the transformational 1990's.
Kā nekļūt par paklājiņu citiem 2007.12.21 @ 00:00
Tautas partijas vecbiedrs Gundars Bērziņš intervijā Neatkarīgajai turpina tēmu par nacionālo pašcieņu, politiķu mīkstčaulību un acīmredzamajiem ienaidniekiem, kuru mērķis ir vājināt politisko varu valstī.
– Valsts prezidents Valdis Zatlers jauno valdību uzticējis veidot Ivaram Godmanim. Kā vērtējat prezidenta izvēli?
– Tas ir vienkāršākais, bet ne tālredzīgākais prezidenta lēmums.
Godmanim ir daudzi plusi. Viņš ir ļoti pieredzējis, godprātīgs. Ar Godmani var diskutēt. Tomēr jāatceras, ka pieredze reizē ir arī rutīna. Grūtības radīs tas, ka Godmanis ir Latvijas ceļa pārstāvis. Reālais līderis apvienībā LPP/LC ir Ainārs Šlesers. Sanāk, ka Godmanis kādu laiku Šleseram būs priekšnieks. Var izveidoties situācija, kad Šlesera viedoklis atšķirsies no Godmaņa viedokļa. Šāda viedokļu dažādība vājinās valdību. Mazas partijas premjers var atļauties strādāt tikai tajā nišā, kur var rast kompromisu. Acīmredzot tāpēc šīs valdības deklarācija ir daudz biklāka salīdzinājumā ar Kalvīša valdības deklarāciju.
– Godmanis ir kompromisa figūra, bet, neraugoties uz to, Latvijā ir spēki, kurus viņa kandidatūra neapmierina. Par to nepārprotami liecina, piemēram, KNAB pēkšņais iesniegums tiesai ar prasību apturēt LPP/LC darbību.
– Tas norāda, ka tiesībsargājošo iestāžu iesaistīšanās politiskajos procesos jau kļuvusi ārkārtīgi bīstama. Tas ir ļoti nopietns valsts apdraudējums, ko šobrīd daudzi nenovērtē. Korupcijas apkarošana ir tēma, kuru vienmēr ērti var izmantot varas sagrābšanai. Piemēram, amats, kurš kļuva par tramplīnu Lukašenko ceļā uz varu, bija Pretkorupcijas komisijas vadīšana Baltkrievijas parlamentā. Viņš nāca pie varas demokrātiskā ceļā. Mani izbrīna, ka tikai Neatkarīgā rakstīja, ka Aleksejs Loskutovs vismaz septiņus mēnešus atradās interešu konfliktā, kurš radās uz viņa seksuālo tieksmju bāzes. Loskutova kungs aptuveni divus mēnešus pirms sava bērna piedzimšanas lūdza Ministru prezidentu novērst interešu konfliktu, lai viņam vairs nebūtu jālemj par sev tuvu cilvēku, kurš strādā viņa pakļautībā. Proti, Loskutovs lūdza nozīmēt citu cilvēku, kurš pieņems lēmumus par viņa nākamā bērna māti. Bet vismaz septiņus mēnešus viņš bija pieņēmis lēmumus par šo sievieti, tostarp arī par prēmēšanu! Viņš ar šo sievieti pat neuzskatīja par vajadzību slēgt laulību! Šā konflikta esamību pat prokuratūra nepārbaudīja. Bet būtu interesanti redzēt oficiālu prokuratūras atzinumu, ka Loskutova gadījumā viss ir kārtībā gan no morāles un ētikas, gan juridiskā viedokļa.
Jāatminas, ka viens no lielākajiem Godmaņa izvirzīšanas atbalstītājiem bija laikraksts Diena. Tikko Godmanis tika nominēts, tā uzreiz viņš Dienai kļuva sliktais. Bet tas jau nav brīnums. Šajā ziņā Diena ir pārbaudīta vērtība. Ja kāds grib draudzēties – lūdzu! Diena jūs nodos jau nākamajā mirklī, kolīdz būs tāda konjunktūra. Godmaņa nominēšana lielā mērā ir Dienas uzvara, ko tā tagad negrib kapitalizēt.
Kas tie ir par spēkiem, kuriem šobrīd ir reālā vara Latvijā?
– Politiskā vide šobrīd ir vienīgā, kurā dominē latvieši. Mēs taču nevaram apgalvot, ka lielāko daļu nekustamo īpašumu vai kapitālu pārvalda latvieši. Lai svešie varētu brīvāk mūsu valstī saimniekot, šī politikas pozīcija ir jāvājina. Latvija vienmēr bijusi kā buferzona starp Rietumiem un Austrumiem. Pēc pievienošanās NATO Latvijā vērojamas dažādu izlūkdienestu sadursmes par ietekmes palielināšanu un kontroles pārņemšanu. Savukārt daudzi ārzemju latvieši vienmēr it sadarbojušies ar savu mītņu zemju specdienestiem. Šobrīd lielākā daļa šo cilvēku atrodas šeit. Viņi tieši un netieši tiek iesaistīti šo ārvalstu specdienestu interešu realizēšanā. Man vienmēr ir šķitis dīvains dubultpilsonības institūts. Bet kādēļ mēs nevarētu atļaut, piemēram, arī divsievību, lai cilvēkiem, aizbraucot strādāt uz ārzemēm, būtu ērtāk dzīvot? Viena sieva Īrijā, otra – Latvijā. Latvijas pilsonība it īpaši pēc pievienošanās Šengenas zonai kļūst ļoti svarīga. Ja cilvēkam kabatā ir ASV un Latvijas pases, tad pasaule kļūst pavisam atvērta. Saeimā aptuveni 10% deputātu sēž ar divām pasēm. Tas nav pareizi. Mēs nedrīkstam atļaut dubultpilsonību. Caur šiem cilvēkiem tiek realizētas svešu valstu intereses.
– No jūsu teiktā varam secināt, ka Latvijā valda specdienesti?
– Varu ietekmē noteikti. Tagad lielākā daļa izliekas par nezinīšiem un tikai kladzina, ka Ketrīna Toda-Beilija ASV atgriežas labprātīgi. Patiesībā kundze ļoti slikti nostrādāja, un Valsts departamenta komisija nolēma viņu atsaukt atpakaļ uz tēva mājām. Lielāka ienaidnieka ASV interesēm Latvijā, kāda bija šī vēstniece, manuprāt, nav bijis. Neprofesionāli un nemākulīgi rīkojoties, viņa tikai vājināja savas valsts ietekmi Latvijā. Šobrīd notiek apzināta melošana – tiek stāstīts, ka viņai beidzas triju gadu termiņš. Bet visi taču zina, ka viņa tiek atsaukta, jo nākamais vēstnieks šeit strādās tikai pusotru gadu – līdz Džordža Buša pilnvaru termiņa beigām.
– Vai pēc jūsu kritiskajiem izteikumiem par ASV vēstnieci jūs neesat izjutis kādas represijas?
– Es, tāpat kā proletariāts, izņemot savas važas, neko zaudēt nevaru. Protams, ja es pēkšņi sadomātu atgriezties kādos amatos, tas pēc šiem izteikumiem praktiski būtu neiespējami. ASV ietekme uz Latvijas iekšpolitiskajiem procesiem ir liela. Tomēr pie mums ir demokrātija. Tādēļ mani uztrauc, ka ir izveidojies tabu runāt par šīm lietām. Te ir runa par nacionālo pašcieņu. Var jau ar saliektu muguriņu žēli traukties uz vēstniecības ēku Raiņa bulvārī, lai saņemtu padomus. Mūsu ministriem esmu teicis: ja kaut kas tāds notiks, tad viņi varēs pārvākties strādāt uz turieni. Šādi cilvēki nedrīkst strādāt Latvijas valsts pārvaldes sistēmā. ASV vēstniecības ēka atrodas ļoti pārskatāmā vietā. Tāpēc, piemēram, man ir ļoti grūti saprast, kas SAB vadītājam Jānim Kažociņa kungam tai mājā ir pazudis. Dažkārt viņš šo vēstniecību apmeklē pat trīs reizes nedēļā. Žēl noskatīties, kā viņš ar saliektu muguriņu tur padevīgi tipina. Protams, es nevaru apgalvot, ka Kažociņa kungs spiego Amerikas interesēs. Pasarg, Dievs! Šo biežo viesošanos varētu skaidrot ar Beilijas kundzes tieksmi bieži cept tītarus, un, iespējams, Kažociņa kungs varbūt palīdz tītariem noplūkt spalvas. Tāpēc mēs kā ASV sabiedrotie Beilijas kundzei uz atvadām varētu uzdāvināt pašu Kažociņa kungu, lai viņš palīdz šos tītarus plūkāt arī viņas dzimtenē. Mēs pat varētu šīs misijas laikā trīs gadus viņam saglabāt SAB vadītāja algu. Bet mēs nekādi nevaram apgalvot, ka Kažociņa kungs spiego kādas ārvalsts interesēs!
– Bijušais jūsu partijas biedrs Artis Pabriks, atkāpjoties no ārlietu ministra posteņa, pauda: "Man nav pieņemami vairāku partijas vecbiedru komentāri, piemēram, par ASV jaukšanos Latvijas iekšpolitikā." Kādēļ Pabrika kungs tā satraucās?
– Puisim ir jānomaina slapjie pamperi, jāuzvelk svaigi, tad jāiznāk tautās un atklāti sabiedrībai jāizstāsta par savu attieksmi pret kompensācijām ebrejiem. Lai viņš nebaidās, lai pastāsta! Ja vajag jaunus pamperus – es nopirkšu! Šis ir viens no jautājumiem, par kuru aizkulisēs uz politiķiem tiek izdarīts milzīgs spiediens. Šis spiediens nāk no aizokeāna, jo tur šīs kopienas ietekme ir ļoti liela. Pabrikam vajadzētu atklāt, kuri tie ir, kas viņu spaida. Nevajag baidīties! Pamperi tagad ir izturīgi!
– Daudzi kompetenti juristi, piemēram, bijušais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš, Neatkarīgajai norādījuši uz tiesībsargājošo iestāžu jaukšanos politikā. Kas jādara, lai tam pieliktu punktu?
– Politikā ir vajadzīga drosme, pašapziņa un cieņa kā pret sevi, tā pret citiem. Piemērs. Valsts prezidenta kancelejā augstā amatā ir SAB aģents, kurš ziņo SAB par prezidenta personīgajām lietām. Prezidentam šis cilvēks ir zināms. Prezidents lieliski zina, ka par viņi stučī. Rodas jautājums – cik zemā līmenī jābūt pašcieņai, lai pieļautu, ka tavs darbinieks par tevi raksta ziņojumus? Tas ir lepnuma trūkums. Es to saucu par paklāju politiku. Prezidents noliekas kā paklājiņš, kur viens var noslaucīt kājas, cits atnāk uzčurāt, vēl kāds uzkakāt. Tad visi sāk kliegt – ak vai, kādi mēs netīri! Ja jau reiz esi kā paklājiņš noklājies, tad nebrīnies, ka esi netīrs. Paklājs jau ir paredzēts kāju slaucīšanai. Ja vēlies iemantot cieņu – cieni pats sevi. Tas pats ar kriminālprocesiem pret Lembergu vai Šķēli. Varēja taču godīgi pateikt, ka šos divus vīrus vajag novākt. Kad Šķēle lasa lekciju, visi mutītes atvēruši sēž un klausās. Tā ir mūsu pašu problēma, jo spēcīgākos mēs vienmēr vajājam.
– Kurš šobrīd visvairāk var ietekmēt prezidenta lēmumus?
– Laikraksts Diena un sorosistu elite. Ar sorosistu eliti es saprotu ne tikai tos, kuri ieņem amatus sorosistu struktūrās. Ar to es saprotu domāšanas veidu; cilvēkus, kuri ir pārņemti ar šo pakalpiņu filozofiju, kuriem nav nekādas pašcieņas, kuri šeit grib ievazāt visādas nejēdzības, piemēram, kosmopolītismu. Viņai dara viss, lai valsts vara kļūtu aizvien vājāka. Var Dienas redaktorei paprasīt, cik viņai pirms Godmaņa nominācijas ir bijušas telefonsarunas ar prezidentu? Godmaņa nominēšanā Dienai ir liela loma. Diena Valsts prezidentu dresēja tāpat kā Pavlovs savus suņus. Analizējot pēdējā laika Dienas publikācijas, redzams, ka gandrīz katrā laikraksta numurā par prezidentu publicēti divi raksti. Viens kā pātaga prezidentam, otrs – kā kliņģeris. Dresēja un izdresēja. Pavlova suņiem pielēca, un cilvēkam vēl jo vairāk pielec, kādos gadījumos sit, kādos baro. Tādēļ arī prezidents piezvana Dienai un pavaicā, kas būtu jāliek par premjeru.
– Viena no partijas Jaunais laiks viskategoriskākajām prasībām valdības sastādīšanas procesā bija – pieņemt stukaču likumu. Kādēļ Jaunajam laikam tieši šis likums ir tik
svarīgs?
– Ja jau viņi tik ļoti vēlas šo likumu pieņemt, viņi varēja iekļauties valdībā un pie šā likuma strādāt. Taču viņi meklē iemeslus, lai nestrādātu valdībā. Jaunajā laikā ir vairāki strāvojumi. Ir cilvēki, kuri būtu gatavi ne tikai ieiet valdībā, bet arī nopietni strādāt. Konstruktīvās lietas parasti torpedē tie, kuri gribēja kļūt par ministriem, bet nekļuva. Lai Jaunais laiks iekļautos valdībā, viņiem vajag vismaz piecpadsmit ministru vietas. Citādi viņi amatus nevarēs sadalīt.
Runājot par pašu likumu, jāatzīst, ka sabiedrība tiek dziļi maldināta. Jau šobrīd, ja kāds ziņo par smagāku nodarījumu, nekā pats izdarījis, viņš tiek atbrīvots no atbildības. Jautājums jau ir cits, ka no atbildības grib atbrīvot par līdzvērtīgu noziegumu. Šis likums jāsauc īstajā vārdā – tas ir Lemberga un Šķēles likums, kas ļautu par viņiem ziņot un ziņotājus varētu atbrīvot no atbildības pat bez tiesas lēmuma. Faktiski ar šo likumu vēlas atgriezt Staļina troikas principus; grib, lai prokuratūra varētu pati izmeklēt un pati arī notiesāt. Vēl tikai sprieduma izpildi atliek uzticēt. To nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut. Prasība šo likumu pieņemt tik straujā tempā ir pilnīgi nepamatota.
– Vēl Jaunais laiks prasīja finansēt nevalstiskās organizācijas no valsts budžeta. Zīmīgi, ka tādas pašas prasības izvirzīja Sorosa fonda finansētās organizācijas. Kādēļ Jaunajam laikam un sorosiešiem tik liela domu saskaņa?
– Aiz Jaunā laika stāv sorosistu elite. Cita lieta, ka šī elite ir neapmierināta, jo Jaunais laiks nespēj daudzas lietas izdarīt. Kad Repše bija valdības vadītājs, tika pieņemti sorosistiem ļoti labvēlīgi likumi. Tagad laiki ir spiedīgi. Presē lasīju, ka Robertam Putnim vairs nemaksā algu. Protams, pagrābt naudu no valsts kabatas taču ir visvienkāršāk. Priekš tam jau Jaunais laiks ir, lai savējos sorosistus atbalstītu.
– Runā, ka Štokenberga un Pabrika veidojums ir Tautas partijas lolojums un rezerves variants. Vai tas tā ir?
– Latvijas politikā ir viena būtiska lieta – partiju savstarpējās konsultācijas būtu veiksmīgākas, ja būtu aizpildīts viss politiskais spektrs. Šobrīd sociāldemokrātiskā niša ir tukša. Šo nišu grib aizpildīt Štokenberga un Pabrika organizācija, ko es saucu par Liepnieka demokrātiem. Tie ir demokrāti ar cieto piesitienu, ar nelielu smaciņu. Tas, ka viņi šo nišu nolēmuši apgūt, ir apsveicami. Taču es viņiem ieteiktu piestrādāt, lai paši atbilstu sociāldemokrātu kanoniem. Var jau nestaigāt pufaikās, bet braukāt ar dārgajām Porshe un Rover automašīnām gan nevar. Jāatturas arī no dārgu apģērbu pirkšanas. Ja viņi nomainīs auto, apģērbu un dārgos dzīvokļus, tad nākamajā parlamentā viņi būs pārstāvēti.
– Kompetenti eksperti pašreizējās politiskās klizmas skaidro arī ar tādu stingru vīru kā Lembergs un Šķēle nepiedalīšanos lēmumu pieņemšanā. Varbūt tieši tāpēc Lembergu tur mājas arestā?
– Tas, ka Lembergam eņģeļa spārni nav izauguši, ir fakts, bet vai viņš ir tik melns, kā viņu mālē, arī ir jautājums. Man Lembergu mīlēt nav nekāda iemesla pēc tā visa, ko viņš mūsu partijai ir nodarījis. Bet viņš ir spēcīgs cilvēks, tā ir izcila un spēcīga personība. Šie pret Lembergu vērstie kriminālprocesi izskatās nožēlojami. Dzīve jau parādīja, kurā pusē ir taisnība – Grinbergu lieta beidzās ar Lemberga pilnīgu uzvaru. Prokuratūra izvirza apsūdzību un, kad redz, ka to nevarēs pierādīt, virza atkal nākamo, tad vēl un vēl. Tagad iznāk, ka šo procesu pietiks visam Lemberga mūžam, pat ja viņš dzīvotu līdz 150 gadiem. Ceru, ka Lemberga lieta tomēr drīz beigsies. Man nepatīk, kā tā virzās. Neizskatās, ka tur viss būtu pareizi, korekti un godīgi.
Arī Šķēle ir izcila personība. Šīs divas personības visādos veidos mēģina vājināt. Pagājuši vairāk nekā desmit gadi, kopš Šķēle vadīja savas pirmās divas valdības, kuras pārvarēja politisko un ekonomisko krīzi. Es darīšu visu, lai Šķēle par savu konkrēto ieguldījumu politiskās un ekonomiskās krīzes pārvarēšanā saņemtu Triju Zvaigžņu ordeni. Kad es aizgāju no amata, man vismaz uzdāvināja pistoli. Te gan var būt kāds apslēpts mājiens: kad turku sultāns aizsūtīja ministriem zīda šņori, kalpiem ministrs bija jānožņaudz. Ilgi domāju, kādēļ Kalvītis man to pistoli uzdāvināja. Bet man vismaz kaut ko uzdāvināja – Šķēlem aizejot, pat paldies nepateica.
No comments:
Post a Comment