Estonian electoral pragmatism?

Igaunijas vēlēšanu pragmatisms?

Pēc pagājušā gada rudens prezidenta vēlēšanu batālijām, kad valdošās koalīcijas divu partneru Centra partijas un Tautas Savienības atbalstītais prezidenta kandidāts Arnolds Rītels (Rüütel) neguva vairākuma atbalstu tika paredzēti pārsteigumi Igaunijas 2007. gada 4. marta parlamenta vēlēšanu rezultātos. Vēl mēnesi atpakaļ socioloģiskās aptaujas par iedzīvotāju attieksmi pret jaunievēlētajiem tautas priekšstāvjiem rādīja prezidenta vēlēšanās Tomasu H. Ilvesu atbalstošo Tēvzemes un Republikas Savienības (IRS), Sociāldemokrātu, kā arī Igaunijas politikas jaunpienācēja Zaļās Partijas (ZP) 60% atbalstu aptaujās. Priekšvēlēšanu politiskās diskusijas, vēlēšanu kampaņa un vēlētāju apātija sakarā ar neskaitāmajiem korupcijas skandāliem ir šo atbalstu sadeldējusi. Šobrīd EMOR socioloģiskās aptaujas rāda, ka noteikti vēlēt dosies 50% balsstiesīgo vēlētāju, 45% noteikti nedosies pie urnām un neizlēmušo ir tikai 5% vēlētāju. Šādos apstākļos vislojālākie ir tieši Centra partijas atbalstītāji, kuriem seko valdības vadītāja Andrusa Ansipa Reformu Partija (RP), IRS un Zaļie. Zemas vēlētāju aktivitātes apstākļos var paredzēt, ka pēc vēlēšanām valdības koalīcijā esošās Centra un Reformu partijas varētu veidot kopēju valdību, kas savukārt varētu iegūt vairāk kā 60 mandātus 101 vietu Igaunijas parlamentā (Riigikogu). Netradicionāli mierīgs vēlēšanu kampaņas laikā ir bijis Centra partijas dibinātājs Edgars Savisārs un prezidents Tomass H. Ilvess ir apsolījis valdības grožus uzticēt visvairāk balsu ieguvušās partijas vadītājam. Šāda scenārija gadījumā Igaunija sekotu Latvijas valdošās koalīcijas pārmantojamības politikai. Tāpēc turpmākajā rakstā autors centīsies atklāt Igaunijas partiju koalīcijas politikas īpatnības.

Valdošā elite

Demokrātu, bijušo komunistu un tradicionālo populistu politika Igaunijā pēc PSRS sabrukuma sevišķi neatšķīrās no Latvijas vai citām post – komunisma valstīm. Tam par galveno nosacījumu bija un joprojām ir šo valstu konstitūcijā noteiktais varas līdzsvara sadalījums un 1990. gadu CAE valstu politisko elišu vēlme iestāties ES un NATO. Tomēr atšķirībā no Latvijas pārejā no tradicionālas autoritātes sistēmas un racionāli tiesisku autoritāti Igaunijā ir notikusi veiksmīgāk pateicoties jo sevišķi 1992. gadā apstiprinātajam valsts tiesībsarga birojam, un no Latvijas viedokļa tālajā 1991. gadā pieņemtajam vispārējam nodokļu deklarēšanas likumam, kas kopš 2002. gada Igaunijas budžetā ir radījis tradicionālu rezervi. Šie politikas jaunievedumi palīdzēja padarīt valsts finanses ilgtermiņā caurskatāmas un arī nostiprināt valsts varas leģitimitāti (piemēram, salīdzinot ar Latviju) vēlētāju acīs ko pierāda pēdējo piecu gadu Eurobarometer dati. Ekonomisku pārmaiņu laikā neizbēgami cieš dažādas iedzīvotāju grupas. Atšķirībā no Māra Gaiļa vadītās valdības Marta Lāra politika atšķīrās ar uzsvērtāku radikālismu ne tikai ekonomiskās sistēmas liberalizēšanā, bet arī padomju ierēdņu atlaišanā.
Šāds Marta Lāra politikas radikālisms nevarēja turpināties, un 1994. gadā viņa valdība tika gāzta. Marta Lāra valdības gāšanas gadā bijušais Igaunijas bankas prezidents Sīms Kallass un domubiedri dibināja liberālo Reformu partiju, tā atbildot uz centriski kreiso Savienības partijas ekonomisko politiku. Tam sekojošajā vēlēšanu 1995. gadā Igaunijas politikā notika Iekšlietu ministra Edgara Savisāra (Centra partija) t.s. „kasešu skandāls”, proti, Savisārs izmantojot savu dienesta stāvokli ieskaņoja sarunas ar saviem koalīcijas partneriem. Pēc šī incidenta Igaunijas politikas smagsvars krita nežēlastībā un pievērsās tradicionāli nepārstāvētajiem vēlētājiem, un pārējā Igaunijas politiskajā spektrā tas iezīmēja jauna laikmeta sākšanos – koalīciju politiku, kura nepieļautu „ne-liberālā” Savisāra pietuvošanos premjera krēslam.

Labējā un kreisā politika

Savisārs uzstāja uz tādu Igaunijas politiku kas uzlabotu attiecības ar Maskavu. Pirms 2004. gada 1. maija tas ļāva Igaunijas liberālajai un reform-komunistiskajai koalīcijai (Reformu partija, Tēvzeme un Sociāldemokrātiskie mērenie) pozicionēt sevi kā Rietumnieciskas un liberālas Igaunijas aizstāvjus, šādi liekot Centra partijai un Igaunijas politikas smagsvaram doties atbalsta meklējumos pie ne-igauņu un populistiska elektorāta. Tāpēc zīmīgi, ka laikā, kad Marts Lārs bija triumfiāli atgriezies premjera krēslā no 1999-2002. gadam, Centra Partija spēja gan 1999, gan 2003. gadā pakāpeniski palielinot savu vēlētāju skaitu stabili nodrošināt lielāko deputātu (28) pārstāvniecību Riigikogu. Tieši 2002. gads aizsāka Igaunijā arī t.s. divu Igauniju diskusiju, kad pēc M.Lāra valdības plānotās Narvas Elektrostacijas privatizācijas akadēmiķu kopa pretnostatīja augsti urbanizēto un liberālo Igauniju lauku rajonos dzīvojošo nožēlojamajai eksistencei.
Šādi atšķirībā no Latvijas, kur labējo politiku pārstāv etnisko latviešu un kreiso politiku cittautiešu partijas, Igaunijā pateicoties valdošās politiskās elites lomai, un Centra partijas politiskajai izveicībai nevienā politiskajā spārnā Igaunijā nedominē noteikta etniska kopiena. Centra partijas atbalstītāji uzsver, ka Igaunijas kreisais vēlētājs ir noguris no nepārtrauktajām visu dzīves sfēru reformām un darbaspējīgu iedzīvotāju aizplūšanas, tāpēc valdībai ir jāpalielina algas un jāpievēršas mājokļu un bērnudārzu celtniecībai.
Zaļās partijas izveide vēl pāris mēnešu atpakaļ varēja liecināt par Ronalda Ingelhārta post-moderno vērtību prevalēšanu Igaunijas politikā, bet šodienas socioloģisko aptauju rezultāti drīzāk liecina par to, ka Zaļie varētu atņemt balsis tradicionālajiem Tēvzemes un Republikas savienības liberālajiem vēlētājiem. Patiesībā par post-moderno vērtību ienākšanu Igaunijas politikā drīzāk liecina 45% vēlētāju, kuri nevēlas piedalīties 2007.gada vēlēšanās un šādi pastarpināti izrāda atbalstu valdības piekoptajai politikai. Sociāldemokrāti Igaunijā tiek uztverti kā Eiropas liberāļi un viņu redzamākie spēki ir pārstāvēti Eiroparlamentā un prezidenta krēslā. Tāpēc sociāldemokrātu solījumi nav tik populistiski kā Savisāra Centra partijai, kura atbalsts meklējams tieši maznodrošinātajos.
Igaunijas lielākā pēcvēlēšanu diskusija būs par to, kādu kompromisu radīs Centra partija un Reformu partija gadījumā ja šīs koalīcijas partneres veidos jauno valdību. Redzot Reformu partijas relatīvi lielo atbalstu aptaujās un pārējā liberāli-demokrātiskā spārna atbalsta samazinājumu Igaunijas vēlētājs var nosliekties par labu tieši premjera Andrusa Ansipa Reformu partijai, šādi radot pretsvaru Edgaram Savisāram. Centra partijas vadītāja tradicionāls jājamzirdziņs ir bijis proporcionāla nodokļu sistēma, kuru Savisārs šogad gandrīz vai nepiemin. Reformu partijas lielākais solījums ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazinājums, bet nevar aizmirst, ka premjeram Ansipam sava tēla spodrināšanai pieder varas pozīcijas. Iespējams, ka pēc Igaunijas iestāšanās ES ir mainījusies liberāli-demokrātiskās koalīcijas nostāja par Savisāra nelaišanu premjera krēslā. Varas noturēšanās vārdā notiks politiskā kaulēšanās, kuru rezultātā Igaunijai nepieciešamās izglītības un veselības aizsardzības reformas var tikt ātrāk atrisinātas, jeb pretēji, palēninātas. No šo divu reformu veiksmes atkarīga ne tikai Igaunijas iestāja Eirozonā, bet arī Igaunijas neatgriezeniska nostiprināšanās industriāli attīstīto valstu saimē un neatkrišana uz divātrumu Eiropas perifēriju.