Election campaign limits - test for Latvian democracy

Tēriņu griesti — tests demokrātijai

Partiju finansēšana no valsts budžeta ir pieņemta prakse vai visās Eiropas Savienības valstīs. Vēlēšanu kampaņu ierobežojumus, piemēram, Lielbritānijā ieviesa tālajā 1883. gadā, un Šveicē joprojām aizliedz priekšvēlēšanu reklāmas televīzijā. Latvija ir palikusi viena no retajām dalībvalstīm, kur partijas saņem finansējumu no valsts nevis tieši, bet gan pastarpināti. Proti, jau tagad nodokļu maksātāji apmaksā tautas priekšstāvju telefona sarunas un biroja uzturēšanas izdevumus, kā arī, piemēram, tikšanās ar vēlētājiem. Tomēr atšķirībā no pārējām Eiropas Savienības (ES) valstīm Latvijā politisko partiju uzturēšanas finansējumu nenodrošina valsts, šādi saglabājot uzkrītošu privātu ziedotāju ietekmi Latvijas politikā.

IFES eksperts politisko partiju finansēšanas jautājumos Marčins Valeckis (Marcin Walecki), runājot par politisko organizāciju finansēšanas modeļiem, uzsver, ka nedz Eiropā, nedz arī pasaulē nepastāv vienots un ideāls partiju finansēšanas un kontroles modelis, jo šāda modeļa izstrāde ir katras suverēnas valsts pilsoniskās sabiedrības un valsts administrācijas savstarpējās mijiedarbības rezultāts.[1] Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedriskās politikas centra Providus organizētajā diskusijā 2007.gada 17.aprīlī lielāko partiju pārstāvji izteicās saprotam nepieciešamību risināt gan tuvākās nākotnes partiju finansēšanas jautājumus, gan arī šobrīd dienaskārtībā esošo priekšvēlēšanu kampaņu finansēšanas problēmu.
Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas vadītājs Māris Krastiņš (Tautas Partija) gan centās diskusijas dalībniekus pārliecināt par vēlēšanu kampaņas ierobežojumu atcelšanas pamatojumu, tomēr šāds uzstādījums izrādījās nepārliecinošs. Partiju pārstāvji uzmanīgi pozicionējas sakarā ar šobrīd izveidojušos politisko starpvaldības periodu Latvijā.[2] Lembergiāde ir pamatīgi satricinājusi Latvijas sabiedrību, tāpēc vairums partiju pārstāvji diskusijā uzstāja, ka priekšvēlēšanu kampaņas ierobežojumi ir nepieciešami. Tiesībsarga Romāna Apsīša būtiskākie iebildumi Saeimas deputātu Māra Kučinska (TP), Augusta Brigmaņa (ZZS), Dzintara Jaundžeikara (LPP/LC), Jāņa Lagzdiņa (TP), Andra Bērziņa (LPP/LC) un Ingmāra Līdakas (ZZS) ierosinātajiem „Grozījumos Politisko organizāciju finansēšanas likumā”[3] bija par to, ka paredzētie grozījumi „vājinātu parlamentāro sistēmu un Latvijas konstitucionālo iekārtu kopumā” un ka tie neatbilst arī Satversmes 1., 6. un 101. pantam.”[4]

Vispirms — sākumdeklarāciju

Partijas var finansēt no valsts budžeta, bet pirms tam ir jābūt skaidrībai par publiskajām finansēm. Saeimas Juridiskās nodaļas vadītājs Gunārs Kusiņš ļoti trāpīgi ir atzīmējis[5], ka, lai Latvijas partiju finansēšanas sistēma būtu caurskatāma, beidzot ir nepieciešama mantiskā stāvokļa un nodokļu sākumdeklarācijas pieņemšana.[6] Jebkurš vēlēšanu kampaņu vai partiju finansēšanas likums būs nepilnīgs savā būtībā, ja Valsts ieņēmuma dienestam (VID) nebūs skaidrības, kas tad valsts iedzīvotājiem īsti pieder. Tikai pēc mantiskā īpašuma un nodokļu sākumdeklarācijas pieņemšanas VID un citām tiesībsargājošām iestādēm būs iespējams efektīvi rast pārskatu par finansējuma avotiem. Tas nozīmē, ka Tautas Partijas virzītie „Grozījumi Politisko organizāciju finansēšanas likumā” pirms 2008. gada 1. janvāra[7] radītu pretēju efektu un atsviestu Latvijas sabiedrību politiskā nihilisma muklājā, kāda tā bija pirms 2002. gada.[8]
Tikai pēc nodokļu un mantiskā stāvokļa sākumdeklarācijas ieviešanas būtu pareizi sekot Eiropas valstu praksei un ieviest valsts finansējumu partijām. Šobrīd notiekošā valsts politiskās elites pašattīrīšanās Latvijā nenotiek autonomi, proti, mēs šobrīd redzam Latvijas politisko spēku pārgrupēšanos, kas, savukārt, veicina politiskās kultūras pilnveidošanos pēc Ventspils mēra Aivara Lemberga apcietināšanas. Bez sabiedrības aktīvas līdzdalības un kritiska politisko spēku novērtējuma parakstu kampaņas vākšanas[9] ietvaros nebūtu lietderīgi sākt valsts finansētu partiju politiskās sistēmas maiņu. Proti, Latvijas pilsoņiem šobrīd ir kritiski jānovērtē, vai iepriekšējos gados iedibinātās tradicionālās saimnieka - kalpa saites viņus vairs apmierina. Ja šobrīd notiekošais ir atvēris Latvijas iedzīvotājiem acis, tad būtu loģiski, ka Latvijas iedzīvotāji pārdomātu, kādu ekonomisko kārtu tie pārstāv. Pēc kritiska pašnovērtējuma līdzīgu politisko ideoloģiju pārstāvošas partijas varētu vienoties par postpadomju lappuses pāršķiršanu Latvijas attīstībā un varētu vienoties spēles noteikumu ievērošanā, kas beidzot nozīmētu patiesas tiesiskas valsts izveidi.

Stabilizējas, mācoties no kļūdām

Politiskā kultūra mainās lēni, un pasaules vēsture mums atgādina, ka valstis netiek uzceltas vienā dienā. Tomēr globalizācijas izaicinājumi un kaimiņu Igaunijas piemērs parāda, ka politisko kultūru var mainīt, izveidojot vienkāršu un caurskatāmu valsts un nodokļu administrēšanas sistēmu. Šodienas Latvijā notiekošo varam novērot arī citās Centrāleiropas valstīs. Skatoties pāri robežām, mēs redzam mazākuma valdības krīzi Lietuvā, korupcijas skandālus Polijā, ielu nemierus Budapeštā un konstitucionālu krīzi Rumānijā. Visus iepriekšminētos notikumus vieno pretrunas, kuras ir radušās no satricinājumiem, kurus izraisīja Padomju bloka labklājības valstu sabrukums un ES integrācijas iespaidotās tradicionālo sabiedrības normu pārmaiņas.
Pēc PSRS sabrukuma pie varas nonākušās elites spēja vienoties dalībai ES. Pēc iestāšanās Rietumu „kluba organizācijās” ir visnotaļ dabiski, ka iepriekš notušētās pretrunas politisko spēku starpā laužas uz āru. Latvijas politiskā sistēma stabilizējas, mācoties no savām kļūdām, vai nu tā būtu Bankas Baltija krīze, Jūrmalgeita vai Lembergiāde. Iepriekšminētos politiskos skandālus vajadzētu uztvert pozitīvi, jo tie parāda Imanuela Kanta izteikto patiesību par to, „ka no tik līka koka kā cilvēce nav iespējams uztaisīt taisnu dēli.” Ētika un morāles normas ir subjektīvas, un ētika kolektīvā sfērā kļūst par vispārpieņemtu, tikai politiskajai kultūrai pakāpeniski pilnveidojoties. Demokrātiskā sabiedrībā šī pilnveidošanās nav iespējama bez pilsoņu līdzdalības, jo tā ir demokrātiskas iekārtas pamatu pamats.
Neskatoties uz iespējamajiem parakstu vākšanas rezultātiem, šodienas Saeima ir strādājusi neticami produktīvi tieši pēc Valsts prezidentes 10. marta paziņojuma[10]. Tas, vai šī produktivitāte saglabāsies arī pēc prezidenta vēlēšanām, nav zināms. Šodienas ekonomisko situāciju papildus banku izsniegtajiem kredītiem sakaitē arī nelegālie līdzekļi, kuri pirms 2008. gada 1. janvāra tiek legalizēti. Tas, ka Latvijas politiskā sistēma nostabilizējas un politisko organizāciju likumdošana tiek pilnveidota, ir pozitīvi. Tāpēc, cerot, ka Latvijas lielāko iedzīvotāju daļu nav pārņēmis kolektīvais Stokholmas sindroms, paredzēto likumdošanas izmaiņu kontekstā būs novērojams Latvijas pilsoniskās sabiedrības brieduma līmenis.
____________________________
[1] “Politisko partiju un priekšvēlēšanu kampaņu finansēšanas modeļi: risinājumi un diskutējamie jautājumi”, prezentācija KNAB un Providus diskusijā 2007.gada 17.aprīlī
[2] Interregnum - periods starp valdību maiņām
[3] Grozījumi Politisko organizāciju finansēšanas likumā paredz priekšvēlēšanu izdevumu ierobežojumu atcelšanu.
[4] Latvijas Republikas Tiesībsargs, “Par likumprojektu „Grozījumi Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā”
[5] KNAB un Providus diskusija par politisko partiju priekšvēlēšanu tēriņu ierobežojumiem 2007.gada 17.aprīlī
[6] Igaunijā privātpersonu obligātais nodokļu deklarēšanas likums veiksmīgi darbojas jau kopš 1991. gada
[7] Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP) ir solījis šajā datumā uzsākt sākumdeklarēšanu, tomēr likums par to vēl nav pieņemts
[8] Pirms 2002.gada partiju priekšvēlēšanu tēriņi vispār netika regulēti
[9] No 3.aprīļa līdz 2. maijam notiek parakstu vākšana tautas nobalsošanas ierosināšanai par Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas apturētajiem likumiem „Grozījumi Nacionālās drošības likumā” un „Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā”.
[10] Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, izmantojot Satversmes 72.panta piešķirtās tiesības, apturēja „Grozījumus Nacionālās drošības likumā” un „Grozījumus Valsts drošības iestāžu likumā”.